Sākumlapa / Astroloģijas Raksti / Ap Astroloģiju / Ievadvārdi dažādu gadu Domām

AP ASTROLOĢIJU

23. JAN

Ievadvārdi dažādu gadu Domām

Ievadvārdi dažādu gadu Domām
no 1996. līdz 2009 gadam iznāca kalnendāri "Domas katrai dienai", kuros izmantotas idejas no Skolotāja Beinsa Duno lekcijām un sarunām.
Šeit esmu kopā savācis savus priekšvārdus šiem izdevumiem (atskaitot 2 pirmos)

1998.gadam

Dzīve ir īsa – visai neliels gadu, dienu un mirkļu daudzums, kurā mums kaut kas ir jāizdara, par kaut ko jākļūst, līdz kaut kam jānonāk. Tas pie kā mēs nonāksim, ir noteikta kvalitāte, bet laiks joņo un pasaule nemitīgi mainās – kad es to pierakstīju, jau ir cita realitāte.

Taču kaut kas ir nemainīgs.

Mēs no vienas puses esam pakļauti ārējo apstākļu spiedienam, no otras – mūsu iekšējo apstākļu spiediens, psihiska slodze, nervu spriegums. Un ir vēl viena puse – iekšējā saikne ar Dzīvības Avotu, kas pārtrūkst un atkal atjaunojas, kas ir tāda, kā mēs to spējam veidot kā saprātīgas būtnes, kā dvēseles.

Mēs gribam labāku rītdienu, bet ne no kā nekas nerodas. Senie alķīmiķi teica, ka, lai iegūtu mazliet zelta ir jau jābūt sīkam zelta graudiņam. Lai rītdiena būtu laba, kādam mazam labumam jābūt jau šodienā. Kas tas par labumu? Tas, ko Dievs sākotnēji ir ielicis katrā, un lai šis zelta graudiņš spētu augt, katru dienu jāparūpējas, lai to aizsniedz Gaisma, Siltums, Ūdens. Dzīve spiež kā zemes tumsa un mums nav citas izejas kā tā izeja, kuru atrod kviešu grauds, kas dīgst, izaug par vārpu un kļūst par maizi. Un šis mirkļu skrējiens reiz apstājas, nāk Pļāvējs pēc ražas, tādēļ jāsteidzas pievienot pa mazam stariņam tai dzirkstelītei, kas var degt mūsos. Pa vienai domai...

1999.gadam

Lai cik atšķirīgi būtu mūsu priekšstati par to, kas ir vērtīgs un kas – nevērtīgs, ir vērtības, kas visus vieno, piemēram, Dzīvība, Dzīve. Jo visi grib dzīvot.

Taču katrs rīkojas pēc savas izpratnes. Gan tas, kas cieš izsalkumu, gan tas, kas pārēdas; gan tas, kam uzbrūk nelaime; gan tas, kas kļūst par nelaimi citam; gan tas, kas izdod likumu; gan tas, kas cieš no tā netaisnības; gan tas, kas mīl; gan tas, kas tiek mīlēts. Tik dažādas ir dzīvības, dzīves alkas, jo tas, kas mūsos garīgs, – alkst garīguma, tāpat kā fiziskais – fiziskuma. Un prāts alkst domāšanas, līdzīgi kā sirds alkst jūtu un acis – krāsu. Jo ar katru sava organisma elementu cilvēks ir saistīts ar Veselumu un tā elementiem, un caur visu cilvēks saņem sev nepieciešamo uzturu – dzīvības enerģiju., kas piepilda visu un plūst no Dzīvības Avota.

Un katru attīstības līmeni raksturo gan uzturs, gan veids kādā tas tiek sagādāts. Jo cilvēks nedzīvo no fiziskās enerģijas vien. Pat dzīvnieks nedzīvo no fiziskās enerģijas vien. Savā attīstības ceļā mēs atsakāmies no vienas uztura formas un, attīstot sevī noteiktas spējas, apgūstam augstāku.

Ja cilvēks vienā līmenī atsakās no kanibālisma, citā – viņam pat pārnestā nozīmē „izēst” savu tuvāko kļūst nepieņemami. Ja cilvēkam reiz kļūst nepieņemama vardarbība, tā gluži vienkārši kļūst sveša, neraksturīga viņa iedabai. Cilvēka iekšienē kaut kas atmirst – līdzīgi kā dabā izzuda aizvēsturiskie plēsoņas. Tā, pamazām mācoties, arvien lielāku nozīmi iegūst labais, ko mēs saņemam no Dabas, no tuvākajiem, no Dieva. Tādējādi, par arvien nepieciešamāku iztikas avotu kļūst mīlestība. Un katrs Vārds, kas iznāk no Dieva. Cilvēka uzmanības akcents tiek pārnests no „ārējā” uz „iekšējo” cilvēku. Gara loma kļūst noteicoša, bet fiziskā forma kalpo tā izpausmei.

Tas prasa nelielu, toties sistemātisku darbu – dienā pa vienai Domai. Un ja tas tiek darīts Dieva, savu tuvāko un sevis labad, tad gada cikls kā gredzens kļūst ar katru dienu arvien spožāks...

2000.gadam

Katram laikam savas īpatnības – mūsdienu raksturīga iezīme ir ātrums. Bet, ja dzīve pārāk iegrimst materiālajā pasaulē, ātrums pārvēršas par steigu. Tas nav viens un tas pats. Milzīga mūsdienu problēma ir tā, ka šajā steigā zūd prāta saiknes. Prāts sāk operēt ar formām, jēdzieniem un struktūrām, kas zaudējušas dzīvību, netranslē kaut ko svarīgu, zūd cilvēka saistība ar procesiem Dabā, Kosmosā, Neredzamajā pasaulē – vārds pazaudē Vārdu.

Bet Skolotājs saka – visam nedzīvajam vajag atdzīvoties un visam dzīvajam – augšāmcelties...

Šiem procesiem nav nekādas daļas par mūsu steigas iemesliem, tie prasa noteiktu neatkarību no vides un laika, koncentrētību un gribu, citādi mēs neko neiegūstam.

Kā mēs nevēlamies, lai ēdiens tikai ieiet un iziet ārā neko mūsos neatstājot, līdzīgi tas ir ar domu – tās saturu, jēgu, dzīvību, gaismu un spēku.

Austrumos kādreiz teica, ka pastāv četras izpratnes pakāpes:

pirmā – es par to esmu dzirdējis,

otrā – es visu par to zinu,

trešā – es varu to īstenot dzīvē,

ceturtā – es pats tas esmu.

Lai tad notiek tā, ka vārds mūsos ieiet kā Vārds un izveido dzīves audus un arī augstākas dzīves audus, lai mēs sasniedzam to, pēc kā būtībā ilgojamies!

2001.gadam

Laiks iet. Laiks mainās. Mēs dzīvojam šai laikā – mēs maināmies. Mēs cenšamies neatpalikt no tā, mēs baidāmies tam neatbilst, tajā neiederēties.

Mēs esam sava laika bērni – mēs esam tam līdzīgi.

Taču ir teikts, ka cilvēks radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Mēs sakām: „mūsu Tēvs Debesīs” – Debesis, taču, ir ārpus laika...

Tās ir divas pasaules, divas līdzības un divas sākotnes mūsos – laicīgums un garīgums.

Grieķu mitoloģijā Hronoss-Laiks aprij savus bērnus. Cilvēks piedzimst, ieiet laikā un dara to, ko laiks viņam liek. No šejienes grieķu fatālisms – neizbēgamais liktenis.

Bet mēs? Mēs taču zinām, ka laiks ir relatīvs. Un mēs zinām, ka laiks vajadzīgs, lai kaut kas varētu izaugt, bet – izaug tas, kas ir iesēts. Un pamazām mēs sākam redzēt, ka šis relatīvais laiks kļūst atkarīgs no tā, kas iesēts mūsos, un no tā, kas caur mums pasaulē ienāk – laiks var vilkties un iet, laiks var skriet un joņot. Laiks var vainagot un laiks var izrēķināties. Laiks var dot iespējas un laiks var beigties...

Bet katra austoša diena cilvēkam dod iespēju mazliet vairāk iemiesot tēlu un līdzību pēc kura viņš ir radīts, īstenot to, izpaust laikā un telpā. Tādēļ ir domas katrai dienai, katrai austošai dienai....

2002.gadam

Tikai mācīšanās dēļ mēs esam šeit. Ko tas nozīmē? Mācīties nozīmē – kaut ko apgūt un apgūstot mainīties. Mācīšanās tā ir pakāpeniska pilnveidošanās kaut kādā virzienā. Dzīvnieku pasaulē ikviena dzīvības forma ir īpatnējs apstākļu atspoguļojums. Cilvēku pasaulē veidojas savstarpējs atspoguļojums: ne vien mēs atspoguļojam apstākļus, arī apstākļi atspoguļo mūs. Mēs ne vien pielāgojamies videi, mēs vidi pielāgojam sev. Ir taču acīmredzams, ka Ķīna atspoguļo ķīniešus, Vācija – vāciešus, jo cilvēks rada veido savu dzīvi un tajā realizē sevi; tieši tāpat tauta realizē sevi, savu: sava prāta, savas sirds, savas gribas saturu. Mēs un mūsu realitāte ir tikai tas, ko esam apguvuši – iemācījušies.

Kas tad mūs māca? Ja dzīvnieku gadījumā dominējošā nozīme ir apstākļiem, cilvēka gadījumā parādās vēl kāds faktors, tas ir garīgs – valdošās sākotnes. Tie ir spēki, kas valda pār mūsu prātu, sirdi un gribu.

Cilvēks ir iekļauts ne tikai fiziskās pasaules norisēs, apzinās viņš to vai ne. Cilvēka dzīvē fiziskā realitāte – tā ir ārējā dzīves puse, kaut kas līdzīgs laboratorijas darbu klasei; tādēļ ir nozīmīga dzīves otra, garīgā puse, ko var salīdzināt ar lekciju klasi; nozīmīgi ir pasniedzēji, no kuriem viņš dzīvē mācās. Vai tās ir būtnes, kas māca viņam pērtiķa ātrumā traukties pa dzīves zariem, „audzēt” garas rokas un veikli manipulēt tā, lai nepieķer. Vai – kā zirneklim aust tīmekļus, vai – uzglūnēt kā žņaudzējčūskai.

Ir būtnes, kas atgādina pirmatnējos totēmus, un nav nozīmes cilvēka sociālajam stāvoklim, eiropeiskai izglītībai vai konfesijai; svarīgi, kas patiesībā stāv uz katedras viņa garīgajā dzīves pusē, pēc kā viņš vadās, pie kā iestājies par skolnieku vai mācekli. Tas arī būs galvenais cilvēka satura veidotājs, un tas gūs atspoguļojumu realitātē. Garīgajā dzīves pusē notiek dziļākā un intīmākā cilvēka izvēle – vadošās un valdošās sākotnes izvēle. Tādēļ pirmais bauslis ir „Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.” (Mk.12:39)...

2003.gadam

Tas, ka cilvēks sāk interesēties par abstraktiem jautājumiem, norāda, ka viņš ieiet lielajā dzīvē un meklē kartes savam dzīves ceļam. Kad viņa iekšienē sarosās jautājumi par savas dzīves jēgu, par savu esamību, tas rāda, ka viņa apziņa gatava kaut ko sevī ietvert. Pusaudzim tas neinteresē – dabiski, jo viņa apziņa ir ņirboša videoklipa stāvoklī. Taču šajā ņirboša videoklipa apziņas stāvoklī viņš neko arī nelemj – citi viņu kaut kur ved, nosaka dzīves kritērijus, bet viņš – cenšas „uztaustīt” sevi, iebaudīt pasauli, dara, ko viņam liek, vai dumpojas. Kad viņam radīsies lielie jautājumi un iekšienē sāks dzimt atbildes, viņš sāks paplašināties, pamazām spēs pats stūrēt savu kuģi dzīves viļņos un iet pretī saviem ideāliem vai arī... reizēm notiek attīstības aizkavēšanās. Tas pats notiek ar sabiedrību vai tautu, kas līdzīgi pārdzīvo dažādus apziņas attīstības brieduma periodus.

Sabiedrībai kopumā ir mūžs un liktenis, tāpat kā cilvēkam. Un, līdzīgi pusaudzim sabiedrības apziņa var būt videoklipa stāvoklī, bet šajā stāvoklī, tāpat kā pusaudzis, tā neko nelemj, tās kritērijus kāds nosaka, bet viņa nododas baudām, dara, ko tai liek, vai dumpojas.

Mūžs, liktenis sastāv no dienām. Ja mēs šodien kaut ko nespējam aptvert, tas ir dabiski – mūsu šodienai savas sapratnes robežas. Ja mēs šodien kaut ko nesajūtam, arī tas ir dabiski. Nu, nesanāca – mūsu šodienas jūtām ir robežas. Ja mēs šodien izdarījām kļūdu, nu, sanāca ļaundarība – nekas, arī mūsu šodienas krietnumam ir robežas. Bet svarīgi, ka rīt mēs šīs robežas pārvaram. Traki, ja ne rīt, ne parīt, ne pēc gada – tās nepārvaram, tad – vēsture sāk atkārtoties...Šķiet mazliet bīstamas tādas aizkavēšanās, kad: bērnībā nesaprata tādēļ, ka VĒL nevarēja saprast, bet vecumā nesaprata, tādēļ, ka VAIRS nevarēja saprast. Tad paliek tikai skarbs realitātes diktāts. Un pilnīgi visu nosaka apstākļu fizikālais lauks, piemēram, dzimtbūšana, komunisms vai kapitālisms, tie paliek vienīgie, kas veido realitāti pēc sava tēla un līdzības. Traki, ja nekādi citi kritēriji neatrodas kā tikai ārējas dabas. Un ekonomiskie faktori kļūst vienīgie, kas nosaka dzīves raksturu.

Skolotājs kādreiz teica, ka ārējam spiedienam jāpretstata garīga intensitāte – tas ir normālais stāvoklis, jo rada līdzsvaru starp ārējo un iekšējo.

Likteņa ceļu, vēsturi veido un nosaka mūsu īpašību summa, mūsu daba, kas nepastāv nemainīga, bet arvien veidojas. Veidojas no tā, kas notiek mūsu domās, mūsu sirdīs un gribā. Un no kaut kāda mirkļa tas vienkārši pienākums pret vēsturi – radīt šo līdzsvaru starp ārējo un iekšējo. Un tā, kā rītdiena izrietēs no šodienas. Un rītdienas „mēs” izrietēs no šodienas „mums”, tad jau šodien ir vajadzīgs kāds pavisam mazs garīgs impulss; mēs domājam, ka „Domas” šo impulsu var dot...

2004.gadam

Interesanta cilvēka īpatnība ir tā, ka viņš pasauli redz caur noteiktu prizmu. Skatiens uz pasauli – ir stars no iekšienes. Skatiens – tas ir impulss, kas tiek raidīts pasaulē, – tas atstarojas un atgriežas pie cilvēka, proti, dzīve veidojas tāda, kā cilvēks tajā raugās. Un cilvēka iekšiene nosaka, kāda tā būs...no vienas puses.

No otras puses – cilvēku veido konkrēti viņa dzīves apstākļi. Saka, vieta nosaka cilvēku. Skatiena leņķi nosaka konkrētās fiziskās koordinātes. Apmēram tā, kā vardes skatu uz dzīvi nosaka purvs, kurā viņa dzīvo, bet polārā lāča pasaules redzējumu – ledus un aukstums. Dzīves gaitā mēs varam vērot, kā stāvokļa izmaiņai seko „optiski efekti” – mainās prizma, caur kuru tiek skatīta pasaule. Tiešām, dažādi pasauli uztver vakardienas vēlēšanu kandidāts un šodienas deputāts; daži saka, ka, ja ierēdnim palielina atalgojumu, viņš vairs neņem kukuļus, proti, citādi raugās uz dzīvi; atšķirīgs skats uz dzīvi bija padomju laikā un šodien; bet padomju laikā – dažāds skats uz dzīvi bija brīvībā un lēģerī...

Īstenībā salīdzinājums ar dzīvnieku pasauli būtu korekts tikai tajā gadījumā, ja cilvēkam pielāgošanās aparāts būtu tikpat viennozīmīgs kā dzīvniekiem, piemēram, visi deputāti pilnīgi vienādi reaģētu uz varas faktoru vai visi ierēdņi vienādi reaģētu uz kukuļņemšanas iespēju. Taču cilvēka dzīvē notiek pietiekami daudz lietu, nevis pateicoties apstākļiem, bet apstākļiem par spīti un tam ir diezgan piemēru kā šodien, tā nesenā vēsturē. Cilvēkos darbojas kaut kas tāds, kas ir dziļāks par adaptācijas mehānismiem, protams, katrā cilvēkā dažādā mērā izpausts, – tiešām pastāv garīgs faktors, kas cilvēku ceļ pāri apstākļiem.

Šodien populāri vārdu „attīstība” saistīt ar labklājības celšanu, apstākļu uzlabošanu, fizisku iespēju vairošanu. Taču attīstīt var arī atkarību no pašas labklājības, proti, tuvināt cilvēku tai viennozīmīgajai atkarībai no apstākļiem, kas raksturo dzīvnieku pasauli. Tad, ja ierēdnim maksās mazāku algu viņš garantēti kļūs kukuļņēmējs; ārsts maksās tieši par tik – par cik; literatūras skolotājs domās skaitīs, cik maksā viņa klasiķa citāts. Kā gan savādāk – šis attīstības virziens attīsta tikai šos kritērijus.

Kad tiek minēts vārds „attīstība” ir svarīgi aptvert attīstības virzienu – par kādu attīstību ir runa, jo cilvēks ir definējams kā būtne, kurai ir vienlaicīgi vairāki attīstības virzieni un katrā no tiem ir savas attīstības metodes.

Tieši pie vienlaicīgas dažādu cilvēka plānu attīstības metodēm pusgadsimtu strādāja Skolotājs. Garīga cilvēka raksturīga iezīme ir tā, ka viņš tiecas ņemt dzīvinošus elementus pēc iespējas tuvāk Avota iztekai, tas ir svarīgi īpaši mūsdienās, kad mēs daudz ko saņemam otrreizējā apstrādē.

Šodien daudz kas no tā, ko teica Skolotājs, ir dzirdēts, pazīstams, gandrīz vai vispārzināms, piemēram, tas, ka bērna audzināšana sākas pirms vēl viņš ir piedzimis. Šodien tam ir labi zinātniski pamatojumi. Skolotājs runāja par dzīvo formu ģeometriju – fraktāļu ģeometrija radās tad, kad parādījās datori divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Arī par reliģiju savstarpējo saistību un dialoga nepieciešamību, ko piemēram, katoļu baznīca pasludināja par vienu no prioritātēm Koncilā, kas notika 1962.-1965.gados. Skolotājs teica, ka domāt vajag globāli, bet darboties – lokāli, ko par lozungu pieņēma dažādas ekoloģiskas kustības pagājušā gadsimta otrajā pusē. Skolotājs runāja par likumiem, kas valda dažādās pasaulēs, likumiem, kas objektīvi pastāv, kas ir vienādi universāli kā kristietim, tā musulmanim, kā katolim, tā pareizticīgajam. Daudzi no tiem pat nav saistīti ar attīstību, bet vienkārši fizisku un psiholoģisku higiēnu, kas ir kā roku mazgāšana, ienākot istabā no pilsētas.

Viss, ko teica Skolotājs ir pateikts tajā formā, kas cilvēkam dod impulsu, ko viņš var iznēsāt un jaunradīt pats, nevis, iemācīties no galvas un citēt otram kā uzvedības instrukciju. Tajā arī ir kāds garīgs princips, proti, skolnieks nav trauks, kas jāpiepilda, bet gaismeklis, kas jāaizdedzina. Pat vislabākās idejas, kad tās ienāk kā sveša, ārēja informācija, var būt tik nomācošas, grūti asimilējamas, ka, gadsimtiem ilgi atkārtotas tik un tā paliek neizprastas, kā mēs to zinām no vēstures. Tāpat kā vislabākais ēdiens, ja tas ir nesagremots, var izraisīt pilnīgi pretēju efektu.

Mēs tikai to īsteni saprotam un novērtējam, kas ir dzimis no iekšienes, līdz kam paši esam nonākuši.

2005.gadam

Kas cilvēkam ir svarīgs? Svarīgs ir tas, kas ienāk viņa dzīvē – viņa dzīves apstākļos, dzīves vidē, dzīves teritorijā. Šī „dzīves teritorija” var būt kā māja ar dažāda izmēra logiem un dažādu iekārtojumu. Tā var būt saules apstarota, bet var arī tīties tumsā. Var būt atvērta pasaulei, bet var būt arī kā kamera ar dzelzs durvīm un restotiem logiem. Var būt ziedu un augļu ieskauta, bet var būt betona un asfalta ietverta.

Un nav gluži tā, ka „viss ir atkarīgs no cilvēka”. Un nav gluži tā, ka viss ir atkarīgs no apstākļiem. Tikko cilvēks ir piedzimis, viņš sāk ietekmēt apstākļus. Un tikko cilvēks ir piedzimis, apstākļi sāk ietekmēt viņu, – tā ir abpusēja saikne.

Kardinālas izmaiņas notiek vienīgi dzīves pagriezienos, „dzīves sliežu pārmijās”. Te prātā ienākušai domai, pieņemtam lēmumam vai pavisam niecīgai kustībai ir milzīga nozīme, kas spēj izmainīt dzīvi. Vai arī – izsist dzīvi no sliedēm.

Ikdienišķā, rutinētā situācijā – vienai domai var arī nebūt manāmas nozīmes, mūs nosaka jau radīto apstākļu „gravitācija”. Ikdienišķais – iejūdz, ikdienišķais – ieskrūvē daudzu zobratiņu mehānismā, ieslēdz rūpju ritumā, nepieciešamību sarakstos, pienākumu plānos.

Un tomēr – pat rutīnā viena doma ir kā viena maza vēstule. Kā viens sīks dzīvības enerģijas transporta līdzeklis. Kā viens elpas vilciens. Kā viens santīms, kura nozīmi saproti tikai, kad esi pienācis pie kases un šī santīma pietrūkst.

Pie „kases” jeb „dzīves sliežu pārmijās” cilvēks ienāk ar to, ko viņš ir domājis. Šīs domas ir ieaustas viņa aurā, viņš tās nes līdzi kā santīmus makā. Ar šīm domām tiek pirkta biļete uz jaunu realitāti, kurā iespīd vairāk saules gaismas. Vairāk Dievišķas Mīlestības, vairāk Gudrības un Patiesības.

Un tas viss kļūst par apstākļiem no kuriem cilvēks būs atkarīgs nākamajā dzīves posmā...

2006.gadam

Lai ko par sevi cilvēks domātu, lielākajā daļā dzīves procesu viņa loma ir pieticīga. Viņš tajos ir uzaicināts par dalībnieku un ir līdzīgs viesim pie valdnieka galda, māceklim – meistara darbnīcā un skolniekam – skolā. Piemēram, dabas procesi, cilvēka organisma procesi, laika ritums – vienkārši notiek un notiks, apzināmies mēs tos vai neapzināmies, sekojam tiem līdzi vai nesekojam, saprotam tos vai nesaprotam. Tāpat arī attīstība – tas ir likums, kas vienkārši īstenojas. Mēs varam to kavēt, varam to paātrināt, bet tā ir neizbēgamība. Dīvaini, taču ir cilvēki, kam šī doma šķiet tikpat mokoša kā sliktiem skolniekiem doma par to, ka viņiem vēl ir jāmācās, jāmācās, jāmācās un av tam ne gala ne malas...Bet ir citi cilvēki, kuriem šī nolemtība attīstībai nešķiet drūmi fatāla. Tie apzinās, ka atnākuši pasaulē – mācīties. Viņiem pat šķiet, ka tikai attīstība attaisno viņu uzturēšanos šai pasaulē. Tā ir jauna cilvēku populācija – agrāk viņu bija maz, bet pakāpeniski kļūst arvien vairāk. Senākos avotos viņus sauca par „sesto rasi”, šodien runā par „indigo cilvēkiem”, rīt runās par kaut ko citu...taču būtiski ir tas, ka tā ir nākotnes cilvēku populācija, jaunais homo sapiens (saprātīgais cilvēks).

Tas, ko teica Skolotājs Beinsa Duno domāts galvenokārt šiem ļaudīm, jo viņiem ir iekšēja attīstības motivācija, ar ko viņi arīdzan atšķiras no pārējiem, kuriem galvenokārt pastāv ārēji stimuli, apstākļu dzinuļi, dabas piespiedu līdzekļi, bez kā nenotek nekāda kustība nemaz nerunājot par attīstību. Tie atrodas vai nu pagātnes notikumu, vai sava „ego” vai apkārtējo apstākļu gravitācijas varā.

Bet šie jaunie – viņi ir atvērti tam svaigumam, kas ik brīdi dzimst pasaulē, tai mūžības dvesmai, kura kā elpa Ādama nāsīs ik mirkli apgaro pasauli. Un viņi spēj ne vien uzņemt, bet arī īstenot jaunas idejas, veidot jaunas garīgās, cilvēciskās, sabiedriskās, ekonomiskās attiecības, vispār – jaunu dzīvi Nākotnes saprātīgais cilvēks ir cilvēks, kuram ir gars, dvēsele, sirds un prāts – šī četrotne pateicoties, kurai tas spēj saskatīt dižena Saprātīguma izpausmi it visā un dzīvot Saprātīguma cauraustā pasaulē...

2007.gadam

Jau sirmā senatnē tika uzskatīts, ka cilvēkā ir trīs daļas – prāts, sirds un griba; tātad domāšanas pārziņā ir tikai viena no tām. Turklāt visas trīs daļas nav vienādas –„trīs vaļi” uz kuriem balstās cilvēks, ir dažāda lieluma, jo cilvēks tos tur dažādos apstākļos, uztur neregulāri, kādu no tiem var pat mērdēt badā. Bieži viņš nemaz neiepazīstina tos citu ar citu, un tie uzvedas kā gulbis, vēzis un līdaka fabulā – katrs velk ratus uz savu pusi un tie tā arī netiek uz priekšu.

Taču ja cilvēkam rodas vēlēšanās kaut ko darīt to labā, viņam šķiet būtu jāsāk ar uztura jautājumiem. Piemēram: kas baro prātu? Domas, domāšanas process. Un kas to nodrošina? Laba lasāmviela, labi sarunu biedri, labas problēmas...

Taču pievērsīsim uzmanību mūsdienu īpatnībai: informācijas kopumā kļūst vairāk, bet „labu” grāmatu tirāža – arvien mazāka, savukārt to cena – arvien lielāka. Jebkurš izdevējs var apstiprināt, ka pieprasīta ir tā lasāmviela, kurā teksts ir vai nu viegls, vai arī tā ir maz, toties bilžu – daudz. Cilvēki informāciju pēc iespējas mazāk vēlas „apstrādāt”, viņi vēlas tikai uzņemt. Ja domāšanu salīdzinām ar gremošanu, tad cilvēks prasa šķidru barību, kas atbilst zīdaiņa attīstības periodam.

Ar labiem sarunu biedriem arī nav tik vienkārši. Kur lai tos ņem? Cilvēku sarunas ar mājiniekiem un paziņām galvenokārt ir apmainīšanās ar replikām, ziņām un jaunumiem. Saruna parasti nekur neved, ne pie kā nenonāk un neko neatrisina. Tāpēc dažiem šķiet, ka nemaz nav vērts to sākt...

Pievērsīsim uzmanību arī tam, ka vārdam problēma cilvēki piešķir negatīvu nokrāsu. Lai gan tā ir tikai sarežģīta situācija, kurā jāmeklē risinājums. Kad nav problēmu, tad mēdz teikt, ka: „Viss ir okei”. Taču neviens neuzskata, ka viss ir okei, ja viņa bērniem skolā nekas netiek uzdots, jo ir skaidrs, ka bērns attīstās, tikai risinot un atrisinot uzdevumus.

Vingrināšanās, pielāgošana un atbilstoša „uztura” uzņemšana ir ļāvusi cilvēkam iegūt visas viņam piemītošas funkcijas un īpašības.

Un, lūk, sirds attīstībai ir nepieciešams maigums un siltums. Sirds uzturs ir mīlestība. Neviens bērns nevar izaugt normāls un psihiski vesels, ja to nesaņem. Arī pieaugušam cilvēkam mīlestība ir psihiskās veselības pamats, bet viņa sirdij ir vajadzīga plaša pārdzīvojumu gamma, sirdij dzīve ir jāpārdzīvo.

Prāta attīstībai ir nepieciešamas pretrunas, sarežģīti jautājumi, uzdevumi ar daudziem nezināmajiem un to risinājumi.

Savukārt griba nevar attīstīties bez pretestības, šķēršļiem un to pārvarēšanas.

Tomēr iznāk, ka nekas nav okei, ja dzīves ceļš kļūst gluds kā ledus, jo mēs taču zinām, ka kustību uz priekšu nodrošina tieši materiāla radītā pretestība – vienīgi tas, ka mūsu iespējām ir jāatbilst šai pretestībai. Un tad mēs jebkuru situāciju sākam uztvert kā attīstības līdzekli, jo starp citu, arī līdzekļu trūkums ir līdzeklis, turklāt, viens no efektīvākajiem attīstības dzinējiem...

2008.gadam

Kas ir cilvēks? Tā ir būtne caur katru plūst divas enerģiju plūsmas. Viena – uz augšu, otra – uz leju. Tā, kas iet uz augšu, liek augt un tiekties kaut ko sasniegt. Tā, kas iet uz leju, liek kaut ko īstenot un materializēt. Visa dzīve paiet darbojoties ar tām, kā nu katrs saprot un prot: viens izaugsmi interpretē kā karjeru, cits – nolaišanos matērijā interpretē kā nolaišanos kapā. Taču katrā darbojas ideja par labu dzīvi. Un tā kā cilvēks „vainago” evolūciju – viņā, kaut kur, mīt visas dzīvības formas...katra ar savu labās dzīves interpretāciju. Un ne tas vien. Kaut kur „saritināta” cilvēka audos un psihē, mīt visas cilvēces vēsture ar visu laikmetu un kultūru priekštatiem, domāšanas veidiem, filozofiju. Un arī labā dzīve tiek interpretēta brīžiem pirmatnējās kopienas, brīžiem verdzības vai feodālos priekšstatos. Taču brīžiem, katrs ir izjutis neparastus un pilnīgi jaunus impulsus. Tie nāk no augstākām sfērām, tās ir augstāk attīstītu būtņu labas dzīves interpretācijas. Tieši šie impulsi nes nākotni, jo citi – ir pagātnes atbalsis, psihiskie atavismi un karma.

Kas ir cilvēks? Tā ir būtne, kuras labā dzīve atrodas vidū – starp zemāk un augstāk attīstītu būtņu labas dzīves interpretācijām. Cilvēks, tas ir dzīves alķīmiķis, kas spēj atšķirt impulsus un plūsmas un spēj ar tām darboties.

Un vēl, cilvēks ir būtne, kurai ir ārēja un iekšēja pasaule.

Mūsdienās, daudziem, iekšējās pasaules telpa un laiks, tēli un dimensijas šķiet neskaidras un pat biedējošas. Daudzi ignorē vai pat aktīvi izstumj šo, nozīmīgo savas būtnes daļu. Vairumam nav skaidra iekšējo procesu redzējuma, tātad, nav arī apzinātas līdzdalības savā iekšējā dzīvē. Ko var veikt ar to, kas nav skaidrs un apzināms? Tai pat laikā dzirdam sakām, ka „viss ir paša rokās”...paša rokās nevar būt tas, kas ir ārpus savas apziņas loka.

Visos laikos ir bijuši ļaudis, kas garīgo analfabētismu centušies izmantot savtīgi. Vai tie bija tradicionālo konfesiju vai eksotisku mācību pārstāvji vai mūsdienu ezo-tirgotāji, zemās ļaužu iekšējās kultūras dēļ, viņi vienmēr varēja līdzīgi seniem jūrniekiem stāstīt lētticīgajiem pasakas par zemēm, kurās nekad nav bijuši.

Vienmēr ir bijuši tie, kuri paši iet un vienmēr ir bijuši tie, kurus ved.

Cilvēks – ir būtne, kas iet. Tie, kurus ved – ir masas.

Pastāv mazas un lielas lietas, ko cilvēks spēj izvērtēt. Un pastāv lietas, kas ir dižas – tā dēļ, ka nav izvērtējamas. Mūžība, piemēram, tas nav kaut kas liels, bet – dižs, jo mums nav mērauklas, ar ko izvērtēt mūžību, tātad – pastāv cilvēciskais un dižais. Un lūk, ar ko neparasts tas, kas notika simts gadus atpakaļ mazā Balkānu valstī – tur un tad dižais satikās ar cilvēcisko un dabisko, pasaulē ienāca dižs Skolotājs. Jaunā Ūdensvīra Laikmeta sākumā notika pasauļu kontakts, jauna iniciācija, jauns labas dzīves impulss.

Sen zaudējuši spēku un nozīmi vārdi atdzīvojās, vai guva jaunu nozīmi, piemēram, Dabas likums, kā kaut kas dzīvs, nevis mehānisks. Radās jauna evolūcijas un dzīvās Dabas izpratne, jauna augstākas pasaules un augstāk attīstītu būtņu vīzija. Pasaules priekšstati atguva veselumu, bet veselumā vienmēr atdzimst jēga. Samierinājās virkne laikmeta pretrunu, piemēram, starp iekšējo un ārējo, starp likteni un brīvību, reliģiju un zinātni, sirdi un prātu, labo un ļauno, starp cilvēcisko un dievišķo, starp šo un to pasauli, vēsturi un nākotni, došanu un ņemšanu, individuālo un kolektīvo. Skolotājs izveidoja jauna tipa garīgu skolu. Un viņš neaicināja slimos, kā Kristus, bet veselos, jo slimniekam ir jādziedinās, bet veselajam – jāmācās. Priekš tam katram virs galvas ir debess un augšupejoša plūsma, kas plūst caur viņu un ļauj veidot dzīvas saiknes ar augstākām sfērām. Katram zem kājām ir zeme un lejupejoša plūsma, kas caur viņu plūst un ļauj viņam veikt savas dzīves alķīmiskās pārvērtības.

Šis ir divpadsmitais Domu izlaidums. Kā allaž esam izmantojuši kādu Skolotāja lekciju sējumu – ņēmām no tā domas, kas šķitušas svarīgas, un izkārtojām tās pa dienām, ņemot vērā gada ciklu, tātad, laika atbilstību. Tā ir raksturīga Domu īpatnība, kas ikreiz saglabājas. Lai mums panākumiem bagāts šis gads!

2009.gadam

Šis ir īpašs izdevums un īpašs laiks, kurā izdevums nāk klajā. Laiks, kad ir ekonomiska (politiska, idejiska utt.) krīze. Kā mēs zinām no psiholoģijas, krīze – tā ir iespēja. Krīze ir dzīves līniju (sižetu) krustpunkts, dzīves ceļu pārmijas vieta. Punkts, kurā iespējami pagriezieni un maršruta korekcijas. Tas ir periods, kurā prātā dzimst vairāk jautājumu nekā citkārt (Kāpēc? No kurienes? Ko iesākt? Kā izdarīt?) un daudz lielāka nozīme ir idejām un impulsiem. Vēlāk visu noteiks spēki, kas veidos nākamo dzīves ceļa etapu, tautas mērogā – vēsturi, un mēs katrs esam gan šīs vēstures rakstītāji gan lasītāji. Tas ko mēs redzam aiz loga, ko varam noskatīties televīzijas raidījumos vai izlasīt internetā, ir kolektīvs domraksts (patīk mums tas vai ne), kopējs dzīves audums, kurā mēs katrs ieaužam savu pavedienu...

Krīzes punktā mēs savu pavedienu varam aptvert, apzināties, varbūt – izmainīt un pārvērst.

Jebkuram procesam uzņemot gaitu, rodas apstākļu vara un inerce, tas kļūst grūti aptverams, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko izmainīt. Procesa gaitā ir grūti pat saprast – kas notiek, piemēram, valstī: privatizācija vai tautsaimniecības izlaupīšana, investīciju piesaiste vai ražošanas iznīcināšana, nacionālu interešu aizstāvēšana vai nodevība, rokrokā ar sabiedrības šķelšanu. Grūti saprast kādēļ varas vīri un sievas, kuriem ir augstākā izglītība, gadiem ilgi nespēj radīt perspektīvu tautsaimniecības programmu. Varbūt tā ir apziņas īpašība, kurā perspektīva, kā dimensija vēl vispār nepastāv (kā bērniem nepastāv vakardiena un rītdiena, bet ir mūžīgais „tagad”)? Vai arī perspektīvas dimensija tiek vienkārši izstumta no apziņas, lai varētu izmantotu šī brīža stāvokli. Lai gan vairāk izskatās pēc apziņas īpašības, jo pieaudzis cilvēks it kā zina, ka laiks agri vai vēlu visu saliks pa plauktiem un pret iekšējo tiesnesi nekādi medikamenti taču nelīdzēs. Un vēl ir tāds spēcīgs arguments kā nāve, caur kuras adatas aci nekāda bagātība neizies cauri...

Varbūt procesi, kļūs saprotami, kad vēsturnieki tos nosauks un aprakstīs, bet ikvienam individuālajos krīzes periodos ir vajadzīga pārorientēšanās savas dzīves koordinātēs, it kā jāpakāpjas iespējami augstā vietā, lai pārredzētu dzīves mērogus un rastu jaunus.

Mēs esam tā veidoti, ka augstāko skatpunkta „vietu” mums nodrošina reliģija. Taču ar piebildi, ka tai jābūt reliģijai savā būtībā, nevis, „opijam tautai”, kas nemodina sapratni, bet, tieši otrādi, iemidzina. Un ja sapratne apskaidrojusi apziņu un radījusi alkas pēc citas dzīves – jaunai apziņai vajadzīgs jauns dzīves veids, tas jāmācās. Un to nevar iemācīt neviena no vecajām reliģijām. Pie visas cieņas pret kristietību, budismu, dainām u.c., jāsaprot, ka pirmkārt, tas viss ir sniegts laikmetos, kad cilvēku apziņa bija kolektīva, otrkārt, dzīves veids gadsimtiem bija nemainīgs un stingri reglamentēts. Bet mūsdienu raksturīga iezīme ir pasaules dinamisms, kurā vajadzīgs ik brīža kreatīvs apziņas stāvoklis nestandarta situācijās. Senie raksti mums sniedz informāciju par Diženajiem kosmiskajiem Principiem (Mīlestību, Patiesību, Gudrību), bet nesniedz metodes kā šos Principus paust sarežģītajā šodienas realitātē, kurā pastāv piemēram marketings, konkurence, inflācija un kredīti (par jumtu virs galvas). Tādēļ ar individuālu apziņu nepietiek, vajadzīga jauna kopuma apziņa – Veseluma apziņa un dzīve Veseluma dēļ. Un vai šodien var būt konstruktīvāka attieksme pret dzīvi, kā pret skolu, kurā mums ir jāapgūst noteikta mācību viela? Tādēļ Skolotājs Beinsa Duno runā par jaunu dzīves veidu kā par skolnieka ceļu.

Jau trīspadsmito gadu iznāk “Domas katrai dienai”, kas īstenībā ir domu graudi, kas “izknibināti” no klaipiem – skolotāja lekcijām, mēs ceram, ka reiz pienāks laiks izdot arī tās.