Astropolis - Astroloģija

„Patiesības noklusēšana ir tieša melu atbalstīšana.”
Flendions

Latvijas sauszemes platība aizņem aptuveni 63 tūkstošus kvadrātkilometru jeb 0,04% no pasaules sauszemes kopplatības vai 1,5% no Eiropas Savienības (zemāk ES) sauszemes kopplatības. Latvijā dzīvo aptuveni 2,2 miljoni iedzīvotāju, kas sastāda 0,036% no pasaules iedzīvotāju skaita vai 0,4% no ES iedzīvotāju skaita. Mēs, latvieši, esam aptuveni 1,5 miljona cilvēku.
 Valsts, kura vienmēr ir bijusi slavena ar savu darba tikumu, valsts, kura var lepoties ar saviem sasniegumiem zinātnē, medicīnā un inženieri tehniskajās nozarēs, valsts, kurai ir pašai savi Dziesmu un deju svētki, valsts, kurai pieder ap 3 miljoniem Dainu, - 21. gadsimta pirmajā desmitgadē ir nonākusi pie šādiem rezultātiem:

• Latvijai ir 3.zemākais IKP uz 1 iedzīvotāju ES;
• Latvijai ir pēdējā vietā veselības stāvokļa un pieejamības novērtējumā ES;
• Vidējais mūža ilgums ES vīriešiem ir 74,6 gadi, savukārt Latvijā 65,6 gadi, kas ir zemākais vīriešu mūža ilgums ES;
• Vidējais mūža ilgums ES sievietēm ir 80,8 gadi, savukārt Latvijā 75,9 gadi, kas ir 3.zemākais sieviešu mūža ilgums ES;
• Latvijā ir 18.augstākais alkohola patēriņš ES;
• 2004.g.Latvijā bija 2. zemākā dzimstība ES;
• 2008.g. Latvijā bija 2.augstākie mirstības rādītāji ES;
• 2007.g. Latvija bija 2.vietā pēc šķirto laulību skaita;
• 2006.g. Latvijā bija 3.augstākais pašnāvību skaits;
• 2009.g. 1.pusgadā Latvijā bija 2.augstākais rādītājs bezdarbnieku skaita ziņā ES.
Eiropas Kopienas Statistikas Pārvaldes (Eurostat) dati.

 Šo satriecošo sarakstu var turpināt, rezultāts vairumā nemainīsies – sliktajos rādītājos mēs ieņemam pirmās vietās no augšas, labajos – pirmās vietas no apakšas. Vēl jāuzsver, ka dažu pēdējo gadu laikā valsti ir pametuši aptuveni simts tūkstoši tās iedzīvotāju, pārsvarā gados jauni cilvēki. Valsts, kuras teritorija aizņem nieka 1,5% no Eiropas Savienības, bet cilvēku resursi nav pat viena 1% apmērā, savas atjaunotās neatkarības deviņpadsmitajā gadā ir nonākusi bankrota priekšā un ir apdraudēta Latvijas valsts suverenitāte.
PAR KO MUMS TAS VISS?! KAS NOTIEK AR VALSTI?! KURŠ GALU GALĀ IR ATBILDĪGS PAR ŠĀDU SITUĀCIJU?! KĀPĒC TAS VISPĀR AR MUMS IR NOTICIS?! KO DARĪT TĀLĀK?!
Lūk, jautājumi, kas atkal un atkal nodarbina mūsu prātus. Mēģināsim rast atbildes uz šiem jautājumiem un saskatīt krīzes patiesos cēloņus.
Mūsdienu valsts krīzes materiālie cēloņi ir meklējami pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, laikā, kad sākās valsts īpašuma objektu privatizācijas process, kur nepareizas, neefektīvas un arī negodīgas rīcības rezultātā, pēc speciālistu aplēsēm, Valsts kasei gāja garām vairāki miljardi latu ( Jaunā Avīze, 11.02.08.). Arī tā nauda, kas ienāca Valsts kasē, tika izlietota maz efektīvi un, galvenokārt, tika „noēsta”, tā vietā, lai ar šiem, un ne jau mazajiem līdzekļiem, stiprinātu valsts rezerves fondu vai nacionālo zelta rezervi. Kā būtiskāko šeit ir jāmin tā laika likumos noteikto normu, kas atļāva, ka valsts īpašuma objektu privatizācija ir pieļaujama ar reālas naudas aizstājēju - „surogātu”, privatizācijas sertifikātiem . Iespējams, ka kāds vēl atceras, ka viena šī sertifikāta nominālvērtība tika pielīdzināta divdesmit astoņiem latiem. „Veiklie zēni” darīja visu, lai valsts īpašuma objektus maksimāli privatizētu par šiem sertifikātiem. Jāatgādina, ka tajos laikos šos sertifikātus vairumā varēja iepirkt par piecdesmit santīmiem, un šādu uzņēmumu bija simtiem.
 Bet bija vēl banka „Baltija”, „Rīgas Komercbanka” un citas. Šā gada 30.jūnijā publiskas uzstāšanās laikā televīzijā bijušais ekspremjers A.Kalvītis paziņoja: „ „Parex” bankā, pēc tam, kad tā paziņoja par savām (likviditātes) problēmām, I.Godmaņa valdība ieguldīja 400 miljonu latu no publiskā sektora (proti, no Valsts kases) un vēl mēnesi pēc tam šo naudu (Latvijas valsts naudu) noguldītāji varēja izņemt un/vai sūtīt uz Kazahstānu, Krieviju ...”(900 sekundes, LNT, 30.06.09.). Atgādināšu, ka neilgi pirms tam, kad oficiāli tika paziņots par bankas krīzi, tika mainīts „Fizisko personu noguldījumu” likums un paaugstināta noguldījuma valsts garantētā atlīdzība. Kā kaut kas tāds ir iespējams demokrātiskā valstī?! Kā var ar valsts budžeta līdzekļiem stabilizēt privātu komercbanku? Vai tā nav apzināta kaitniecība un valsts ekonomiskā pamata graušana? Kura amatpersona konkrēti parakstīja šādu lēmumu - ekspremjers I.Godmanis, viņa finansu ministrs A.Slakteris vai kāds cits? Vai šādam lēmumam bija Saeimas un Valsts prezidenta akcepts? Kur vispār skatās tiesībsargājošās institūcijas – Ģenerālprokuratūra, SAB, KNAB? Vai ir veikta Valsts Kontroles revīzija par valsts līdzekļu izlietošanas likumību? Vai tauta vispār vēl atceras, ka šādu „gājienu”, tikai mazākos apmēros, jau vienreiz atļāvās izdarīt cits ekspremjers, pasaules jūru apceļotājs, M.Gailis? (Avīze Fokuss, 13.-19.10.97.).
 „Tauta izcīnīja brīvību intelektuāli, bez asins izliešanas. Bet pazemotais niknums palika un vēlamā brīvība nav iestājusies. Ja agrāk bija ienaidnieks, kuru varēja uzveikt un tā izdzīvot naidu, tad tagad tas (ienaidnieks) ir iekļuvis tavā sirdī. Ja agrāk tu uzskatīji sevi par citas tautas vergu, tad tagad tu esi kļuvis par sava maka (kapitāla) vergu,” ir teikusi  Lūle Vīlma.
Tiem, kas pieņem karmas un reinkarnācijas ideju, atbilde ir sekojoša – vēl līdz šim mēs, latviešu etnoss un ne jau tikai mēs, maksājam par to, ka piedalījāmies boļševiku apvērsumā 1917. gadā un ar to saistītajos turpmākajos notikumos. Pēc vēsturnieku aplēsēm, aptuveni 20.000 tūkstoši latviešu cīnījās abās Pilsoņu kara frontes pusēs, un tas bija par iemeslu turpmākajam brāļu karam, kas atkārtojās 2.pasaules kara laikā, kad jau aptuveni 200.000 latviešu tika iesaistīti lielvaru cīņās. Mēs esam maza tauta un mūsu resursi, tai skaitā cilvēciskie, ir stipri ierobežoti un būtu maksimāli saudzējami. Tālāk sekojošie okupācijas gadi sadalīja Latviju vispirms divkopienu sabiedrībā – vietējie latvieši un krievvalodīgie, bet sākot no deviņdesmito gadu sākuma, neatkarības atgūšanas, arī trīs kopienu sabiedrībā. Kādas trīs kopienas?! Šādi pajautās deviņdesmit procenti cienījamo lasītāju. Atbildu – ar neatkarības atgūšanu latviešu etnoss Latvijā tiek sadalīts - tajos, kuri dzīvoja šai valstī okupācijas gados un tajos, kas atgriezās no aizjūras. Kādam var likties, ka šāds vērtējums ir absurds, bet autors uzskata, ka tas tā nav. Proti, vietējo latviešu mentalitāte un audzināšana stipri atšķiras no klaida latviešu mentalitātes un audzināšanas. Latvija, sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, vienmēr ir bijusi Austrumu un Rietumu ietekmju sfērā. Jau izsens lielvaras ir tiekušās pēc mūsu teritorijas, sākot ar vikingiem, Vāczemi, Poliju, Zviedriju un Krievijas impēriju, kuras sastāvā mēs bijām 197 gadus (1721-1918). Un katra no tām ir kaut ko būtisku mums atstājusi, gan labo, gan ļauno.
Runājot tālāk par krīzi Latvijā, ir jāsaprot, ka šī ģeogrāfiskā vieta Baltijas jūras krastā - Latvijas neatkarīgā demokrātiskā republika - sastāv no dažādiem iedzīvotāju slāņiem, ar pilnīgi dažādu domāšanu, mentalitāti un kamēr jebkurš Latvijas iedzīvotājs nenospraudīs sev vienotu mērķi valsts labklājībai, nekas uz labo pusi nemainīsies. Kamēr ultra partijas kurinās savstarpējo neiecietību un naidu, uzlabojumi nav gaidāmi. Vai vispār tas ir iespējams? Ja jau mēs latvieši neesam spējīgi vienoties savā starpā, kas ļaus to izdarīt attiecībās ar citiem. Vai beidzot nav pienācis laiks visiem apvienoties? Un tiem, kas to nesaprot, atbilde ir sekojoša – meklējiet piedošanas ceļu! Ja mēs nemitīgi turpināsim meklēt vainīgos savās nelaimēs citviet, tai skaitā Austrumos, nekādu labumu tas nenesīs. Tā tikai tiks pasliktināta karma, gan valsts, gan tās iedzīvotāju.
Jebkura cilvēka (sabiedrības) pozitīvas attīstības pamatā ir liekami augsti morāli ētiski principi. Tās ir Bībeles patiesības. Tas ir tas kodols, kas dod cilvēkam iespēju attīstīties gan garīgi, gan materiāli. Bet, kas tad ir raksturīgs mūsdienu sabiedrībai un konkrēti Latvijai 21.gadsimta sākumā? Vai sabiedrībā tiek kultivēta augstā morāle – līdzjūtība, cieņa pret vecākajiem, mīlestība pret tuvāko, patiesā gudrība? Atbilde ir noliedzoša. Sabiedrību ir pārņēmusi nevaldāma tieksme pēc materiāliem labumiem un baudām. Banku līdzšinējā kreditēšanas politika, seksuālā izvirtība, alkatība un ambīcijas, ar kurām ir pārsātināti glancētie žurnāli un televīzijas ekrāni – piemēram, „slepkava ar morāli”, tā ziņo aizkadra balss, reklamējot filmu „Deksters”, kāda morāle var būt apzinātai slepkavībai?! Vai seriāls „Sekss un lielpilsēta”, kurš tiek pasniegts kā kulta objekts, proti, atdarināšanai nozīmīgs. Šādu piemēru ir daudz. Tautai ik dienu tiek uzspiests „amerikāniskais” dzīves veids ar visām no tā izrietošajām sekām. Kāds var pajautāt – bet kā tad ar pašu Ameriku, tā taču ir pasaules varenākā valsts? Jā, jums ir pilnīga taisnība. Amerikas Savienotās Valstis ir pasaules varenākā valsts, bet.... tikai naudas, materiālo resursu ziņā. Vai mums zemnieku tautai, kura tūkstošiem gadu ir apstrādājusi savu zemi un sakrājusi 3 miljonu Dainu, tas ir vajadzīgs, vai tādai jābūt Latvijas valsts prioritātei? Kādu morāli var sniegt, nu teiksim, režisora Džefa Šefera 2004.gada Holivudas mākslas filma „Eiropas ceļojums”, kuru šā gada 13.jūnijā demonstrēja publiskais kanāls TV3, kur bariņš jauniešu perversās formās izklaidējās, tai skaitā baznīcā (!), brīvdienu ceļojuma laikā? Un šādu „mākslas darbu” ir simtiem!  Protams, ka ne jau tikai šādas formas valda sabiedrībā un cilvēkos, bet uzsveru – tieši tas absolūtā vairākumā tiek sludināts un ir sabiedrības morāli ētiskā pagrimuma iekšējais, slēptais un, manuprāt, galvenais cēlonis.
    „Sabiedrība grib, lai jūs būtu vergi, lai jūs vienmēr baidītos. Tā vēlas, lai jūs vienmēr izjustu kāri raust, lai jūs allaž būtu ambiciozi, lai vienmēr sacenstos. Tā grib, lai jūs nebūtu mīloši, bet, lai jūs būtu naida un dusmu pārpilni. Lai būtu vāji, lai atdarinātu, lai būtu vienādi kā kopijas. Tā negrib jūs redzēt oriģinālus, unikālus un dumpīgus, nē! Tieši tāpēc tiek grauts jūsu saprāts. Tā ir cietsirdīga sacensība, kurā visi ir gatavi pārgrauzt viens otram rīkli. Cilvēki ir gatavi uz visu, lai gūtu panākumus, kļūtu slaveni, uzrāptos pa slavas kāpnēm. Viņi ir gatavi soļot pāri jūsu galvām,” tā ir teicis viedais Osho.
    Uzskatu, ka visi līdzšinējie valsts vadītāji un atbildīgās amatpersonas ir līdzatbildīgas par radušos situāciju valstī un sabiedrībā – desmitiem lieku valsts kapitālsabiedrību, simtiem nevajadzīgu valsts aģentūru, tūkstošiem nepamatotu „vadības līgumu” augstākajām amatpersonām – miljoniem latu iztērēts nelietderīgi!!! Lūk, kur mēs varējām paņemt naudu mediķu, skolotāju un policistu algām, un 7,5 miljardus eiro, kurus mēs ar izstieptu roku lūdzam no citiem. Vai tādiem jābūt savas valsts saimniekiem? Atgādinu – patreizējais premjers un prezidents nav tie, uz kuriem izgāzt dusmas, viņi tikai ievāc „ražu”, sēja citi.
   „Kad valsts tiek vadīta ar prātu, tad kauns ir nabadzība un trūkums; kad valsts tiek vadīta bez prāta, tad kauns ir bagātība un pagodinājumi” - tā vairāk nekā divarpus tūkstošu gadu atpakaļ teica ķīniešu filozofs Konfūcijs, bet mūsu valstī bija saradies 1000 miljonāru!
    Ko darīt tālāk? Atbilde var būt tikai viena: „Mainies uz augšu” – tā teica dižais Rainis, proti, katram pašam ir jāstrādā ar sevi, ar savu sirdsapziņu, ar savām morāles normām.
 Ir tikai divi ceļi, kuri var aizvest tevi līdz patiesībai. Pirmais ir Sirds jeb Piedošanas ceļš, otrais – Prāta jeb Zināšanu ceļš. Sirds jūt, bet prāts zina. Sirds - tā ir Saule, tas ir siltums, maigums un žēlsirdība. Saule silda, ir patīkami atrasties tās starojumā. Tas neprasa no tevis nekādu piepūli, tikai Saules klātbūtni. Tev nav jādara nekas, tikai jāatrodas Saulē, un tu vari nepārtraukti tīksmināties par to. Bet tas ir pasīvais, bezdarbības un nepretošanās ceļš. Prāts - tā ir galva. Prāts nesilda. Tas nes gaismu, bet gaisma ir auksta. Gaisma izgaismo, bet izgaismot tā var tikai tumsu. Gaismā gaismu neredz, tā ir redzama tikai tumsā. Tā parāda virzienu, mērķi. Bet, lai dotos tumsā, ir nepieciešama stipra griba, uzdrīkstēšanās un liela drosme. Tas ir aktīvais, darbības un iespēju ceļš. Bet vai var pateikt, kurš ir labākais no tiem? Vai vienlīdz svarīgi nav gan sirds, gan galva? Vai var iztikt bez kāda no tiem? Bet eksistē arī vēl trešais ceļš – materiālo labumu, izpriecu un baudu ceļš. Tas ir ceļš uz Nekurieni.
 Pirmais zvans jau ir atskanējis. Domājiet, pēc kā alkst jūsu dvēseles.