LV
RU
EN
DE
Viena no žurnāla rubrikām tika veltīta lieliem, ar astroloģiju saistītiem jautājumiem, taču tādiem jautājumiem, kas laiku pa laikam ienāk ikviena cilvēka galvā.
Astrologa galva, šķiet, definējama kā tāda galva, kurā šādi jautājumi ne vien ienāk, bet arī rada zināmu darbu un sniedz atbildes.
Un lūk, 2004.gada ziemā mēs jautājām un apkopojām atbildes par prognozi un prognozēšanu astroloģijā. Ar ko, piemēram, astroloģiska prognoze atšķiras no "zīlēšanas" un "pareģošanas", ko tā cilvēkam var un nevar dot, paturot prātā to, ka prasme prognozēt visos laikos bija astroloģa kvalifikācijas noteicēja un kā visos laikos, tā arī tagad, labu prognozēšanas speciālistu ir maz. Turpretī prognožu (vai kā lai to sauc?) - daudz...
Un izmantojot izdevību, vēlos pateikties visiem, kas toreiz piedalījās darbā pie žurnāla.
Dāvids Zvaigzne
No kurienes dzīvē vispār rodas jebkāda notikumu prognozējamība? No cēloņ-seku saistības. Kaut kādā vecumā bērns to sāk apzināties (līdz tam šis saiknes apziņā nav), un sāk attīstīties spēja saistīt cēloņus ar sekām. Un attīstoties, šī saikne sākumā ir cieša un acīmredzama, bet, jo tālāk, jo arvien "palielinās attālums" - cēloņi vairs nav acīmredzami, tie ir prāta redzeslokā vai - vēl augstākā līmenī - skatāmi "gara acīm" (bet tas jau ir ārpus astroloģijas tēmas). Un lūk, ar vienu no cēlonības līmeņiem nodarbojas astroloģija. Kopš brīža, kad cilvēce atklāja kalendāru, tā sāka nodarboties ar astroloģisko prognozēšanu. Mēs taču visi prognozējam, ka pienāks ziema. Bet tas nozīmē, ka Saule pāries Mežāža zīmē (saulgrieži). Taču astrologs prognozē izmanto vēl virkni rādītāju, jo viņu interesē ne tikai Saules stāvoklis vien.
Bet pastāv problēma, kas saistīta ar notikumu prognozēšanu, - šajā jautājumā ir gan ētiska, gan profesionāla rakstura domstarpības: cik daudz astrologs var/drīkst prognozēt cilvēka dzīvē kaut kādus notikumus?
Visi piekritīs: jo vienkāršāka sistēma, jo ierobežotākas ir tās iespējas, un otrādi. Un, jo ierobežotākas ir šīs sistēmas iespējas, jo tā ir prognozējamāka. Un otrādi.
Piemērs. Iedomājieties klientu, kas šobrīd krietni iebauda alkoholu. Pēkšņi viņš nolemj piezvanīt astrologam un jautā: "Kas gaidāms rit, ko zvaigznes sola?" - "Paģiras," atbild astrologs. Vai kādam rodas ētiska vai profesionāla rakstura pretrunas ar astrologa atbildi? - Nē. Arī es piekrītu, ka viņš devis labu konsultāciju.
Nākamais piemērs. Iedomājieties cilvēku, kam piemīt pietiekami attīstīti apziņa, kam ir tiešām liela realizācijas brīvība, kas dzīvē ir spējīgs uz nestandarta risinājumiem. Te nu prognozēt viņam gaidāmos notikumus ir profesionāli grūtāk un nav arī ētiski, jo tā viņš uz kaut ko tiek programmēts, tātad - tiek sašaurināts viņa radošo iespēju diapazons.
Un trešais piemērs. Iedomājieties, ka jums kaut kas jāprognozē ģēnijam, pravietim vai svētajam, kura eksistences līmenis ir pilnīgi ārpus jūsu izpratnes: ko viņš domā? Kādas ir viņa motivācijas? Kādas viņa rīcības iespējas? - Jūs to nesaprotat (un tas ir gluži normāli). Prognozēt viņam ir tas pats, kas prognozēt eņģelim debesīs.
Tātad prognozēt notikumus astrologs var tieši tik, cik standartizēts ir viņa klienta dzīves modelis. Labāk, ja astrologs raksturo planetāro kopainu ar iespējamībām, ko šī planētu konfigurācija sniedz, un ar iespējam, kā pielāgoties vai arī transformēt gaidāmos apstākļus, - turklāt to dara cilvēkam pēc iespējas saprotamākā veidā.
Un paturēsim prātā to, ka prognoze ir un paliek viens no spilgtākajiem profesionālisma rādītājiem.
Arkādijs Levickis
Prognoze (un tās nozīme cilvēka pārtapšanā par pērtiķi vai - vēl sliktāk - par mašīnu)
Kad astrologs veido prognozi, viņš vēršas pie noteikta "slāņa" cilvēkā. Tas ir prognozējamais slānis. Slānis, kas attīstās pēc "objektīvajiem likumiem”, proti, mehāniska, mašīnai līdzīga algoritmizēta cilvēka daļa.
"Cilvēks ir plašs - derētu sašaurināt” (F. Dostojevskis). Plašs un daudzšķautņains, bet viņā ir tādas šķautnes, kas nekādām prognozēm nav pakļautas. Ja prognozes autoram piemīt pietiekami stipra griba, kā saka okultisti — "realizācijas vara", tad vēršanās pie šīs cilvēka puses sasniegs savu mērķi - prognoze noteikti piepildīsies.
Kas tad īsti notiek ar cilvēku intīmajā prognozēšanas brīdī?
Viņā aktivizējas šis mehāniskais slānis - prognozētājs sašaurina viņa brīvo gribu. Taču klientam šāds stāvoklis var patikt, viņš taču uzreiz gūst izdevīgu pozīciju: mazāk brīvības - mazāk atbildības. Var atslābināties - viss taču jau ir noteikts, paldies Dievam, neko vairs neizmainīsi. Tātad manas vainas šeit nav, viss, ko es varu - tikai mēģināt orientēties šajā objektīvajā, no manis neatkarīgajā pasaulē.
Tātad, ja prognoze īstenojas, astrologs gūst sava profesionālisma apstiprinājumu, bet klients - apstiprinājumu tam, ka cilvēks ir prognozējams. Taču rodas dabisks jautājums - vai tā ir astroloģija? Un varbūt vēl svarīgāks ir jautājums - vai tas ir labi?
Reiz A.Podvodnijs man teica: "Esmu sasniedzis to, ka melnos magus iemācījos pārvērst vulgāros nekauņās. Novērtējis joku un pasmējies, es iedziļinājos tā būtībā un - nebūt ne uzreiz sapratu, ka tajā ir sava patiesība un tas tiešām ir liels sasniegums. Jo tas, kā rīkoties ar nekauņu, ir skaidrs, eiropiešu kultūrā pastāv kaut kādas tradīcijas: var apelēt pie "tīrā un augstā", galu galā var vienkārši iesist - arī tas reizēm rada terapeitisku efektu...
Kāds var nodomāt, ka es nostājos pret cēloņseku saistību, bet, uz tās, lūk, turas visa objektīva zinātne.
Jā, protams, kad cilvēks rada zinātni par "nedzīvo dabu" un liek lietā šādus priekšstatus, ar to var samierināties, īpaši, ja paraugās uz tehniskās civilizācijas sasniegumiem - kalnrūpniecības, enerģētikas, militāro utt. kompleksu attīstību. Kā teicis kāds autors: "kad raugās atvestajā munīcijā, cik niecīgas šķiet visas konstitūcijas," - bet pavisam cita lieta - šāds skatījums uz cilvēku.
Raugoties uz cilvēku caur cēlonseku orgānu - ak, atvainojos. - priekšstatu prizmu, mēs līdz ar to darām nākotni atkarīgu no pagātnes, turklāt nākotnei piešķiram sekundāru nozīmi. No šī pasaules priekšstata izriet, ka mēs atzīstam pagātnes ontoloģisko līmeni par saturiski augstāku un bagātāku. Tas var būt ir vieta cilvēka rokdarbos - sākot ar podu un beidzot ar datoru, bet ievietot cilvēku šādā pasaules priekšstatā nozīmē pielīdzināt viņu mehānisku iekārtu līmenim.
Lūk, ko nozīmē cilvēkam atņemt nākotni. Bet tā ir tā nākotne, kas neizriet no pagātnes un tagadnes - "Pēc nemaināmajiem dabas likumiem", bet tiek cilvēka radīta. Nākotne, kurā ir kaut kas principiāli jauns, ko latenti nesatur pagātne.
Palūk, ka jebkurā kultūrā ir pieņemts vērsties pie otra: "Esiet tik laipns", "Vai es nevarētu lūgt", "Esiet tik labs", "Esi draugs - izdari to un to", proti, aicinot paust aktivitāti nevis ārēja, objektīva iemesla vai pienākuma pēc, bet iekšējas izjūtas – laipnības, labestības, mīlestības, draudzības - dēļ. Ne pēc likuma, ne pēc prognozes, bet tam par spīti!
Iznāk, ka es kvalificēju prognozi, kā noteiktu maģiju. Tas skan draudīgi, nespeciālistam nesaprotami un turklāt paredz magu krāsu diferenciāciju. Kādi tad īsti viņi mēdz būt? Turklāt, piemēram, melnais mags - tas ir labi vai slikti? Vai varbūt gluži vienkārši - skaisti?
Jā, magi tiek izšķirti pēc krāsas, un palete ir vienkārša: melns-balts, bet vispāratzītu atšķiršanas kritēriju nav. Es pats pieturos pie šāda: destruktīva iedarbība, haosa palielināšanas - melnā maģija. Konstruktīva iedarbība, struktūras komplicēšanās, harmonijas vairošanās - baltā maģija.
Paraudzīsimies uz prognozi no šī kritērija viedokļa. Kas notiek, kad aktivizējas prognozējamais cilvēka slānis? Palielinās viņa pakļautības līmenis objektīvajiem likumiem. Tagad tie valda, tagad tiem pieder „spēks un godība”. Ar to ir jārēķinās.
Bet fizisko likumu pasaule, kuri ir mūžīgi un nemainīgi, droši kā klints un pat vēl vairāk, ja ieskatāmies tuvāk, izrādās koloss uz māla kājām, jo viens no fundamentālākajiem likumiem ir otrais termodinamikas jeb entropijas (haosa) palielināšanās likums. Un no tā nekur nevar noslēpties - pasaulē, kas pakļauta objektīviem likumiem, nav izņēmumu un nav vietas, kas nebūtu šim likumam pakļauta.
Secinājums ir loģisks: kad cilvēks dzīvo prognozējami - entropija palielinās, pasaule tuvojas haosam, un no tā izriet, ka tas, kas aktivizē „objektivo" cilvēkā, - ir melnais mags...
Es tiešām šķietami esmu pret prognozēm, bet vēlos pievērst uzmanību kādai niansei - nevis prognoze vairo entropiju, bet attieksme pret prognozi - kā no astrologa, tā arī no klienta puses. Attieksme, kas cilvēkā vairo objektīvo likumu varu, dara viņu par šo likumu īstenošanās objektu un pasīvu to īstenotāju.
Aleksandra Jakovļeva
Astrologam, ja viņš ir astrologs, ir jānes miers, un prognozei ir jānodrošina harmonija un enerģijas saglabāšana, vai tas būtu cilvēks vai sabiedrība kopumā. Tādēļ prognoze - tā ir astrologa meistarklase, tā ir prasme runāt par nākotni, atstājot neskartu Augstākā Gribu. Astrologa uzdevums ir dot padomu, kas palīdzētu klientam saglabāt harmoniju ar apkārtējo un savu iekšējo pasauli.
Tīri tehniski prognoze ir prasme noteikt notikumu tendences, pamatojoties uz astroloģiskām prognozēšanas metodēm. Mūsdienu astroloģijā prognoze parasti tiek sniegta kā varbūtība, proti, notikumu iespējamība, tā, lai klienta griba paliktu neskarta.
Aleksandrs Sokolovs
Statika un dinamika
Jebkurš astrologs agri vai vēlu saprot, ka viņa darbam ir jānorit divās plaknēs.
Pirmā plakne ir statika. Horoskops tas ir „dzimšanas” brīža attēls. Iespaids, kas saņemts šajā mirklī, nosaka rīcības motivāciju un uzvedības stereotipus visā turpmākajā dzīvē. Šī brīža iekšēja potenciāla izpratne ir ārkārtīgi svarīga – tiek apskatīts cilvēks, uzņēmums vai projekts. Darbu ar šo informācijas slāni sauc par natālās kaites intepretāciju.
Otrā plakne ir esošā brīža (vai perioda) dinamiskās īpatnības attiecībā pret dzimšanas horoskopu. Šī esošā aina ar dzimšanas horoskopu ir saistīta cēloņseku attiecībām un no tā atvasināta. Ja šis darbs ir saistīts ar nākotni, darba tehnika ir prognostiska.
Astroloģiskajās mācību iestādēs studentam eksāmenā tiek piedāvāts izveidot vairāku dzīves notikumu prognozi kaut kādam laika periodam (kas jau ir pagātne), piebilstot, ka notikums varēja arī nenotikt. Tomēr eksāmens tiek pieņemts, ja tehnikas izmantotas pareizi. Rodas iespaids, ka pasniedzējiem pašiem nav skaidrs, ko īsti viņi grib, jo iesākumā vajadzētu apjēgt, ko mēs saprotam ar vārdu nākotne.
Par karmu
Cilvēkus var iedalīt tādos, kas uzskata, ka nākotne jau ir noteikta (determinēta) un atliek tikai izvēlēties, pie kā jādodas, lai noskaidrotu - kas un kad notiks, un tādos, kas uzskata, ka pasaulē valda pilnīga brīvība. Viņi apgalvo, ka dzīvē visu ir sasniegusi saviem spēkiem.
Bet pastāv arī trešā pozīcija – izpratne, ka dzīve darbojas inerce, kas liek rēķināties ar iepriekš izdarītu rīcību, bet pastāv arī noteikta izvēle.
"Nedod vīzu uz Ameriku? Ak vai, ak vai, es taču biju nosacīti sodīts!" - Kur gan te ir absolūta brīvība?
Šo inerci sanskrita valodā sauc par karmu. Mūsdienās nav vārda, kas būtu nodeldētāks un ar vairāk sagrozītu jēgu par vārdu karma. Sarunvalodā pēc nozīmes tam vistuvākais vārds ir liktenis, kas saistīts ar Saturnu, bet tas tiek skaidrots, kā vien ienāk prātā. Vispilnīgāk likteņa struktūra aplūkota senajā indiešu filozofijā.
Tiem, kam ir vēlēšanās iepazīties ar karmas filozofiju, šobrīd ir tādas iespējas, krieviski, piemēram, ir publicēts liels daudzums klasisko indiešu tekstu. Bet dažos vārdos, teorija ir šāda.
Pirmais, visvarenākais karmas slānis apzīmē apstākļus, kurus ne ar ko nevar ietekmēt un mainīt, – tie nav konkrēti notikumi vai pārdzīvojumi, bet globālas īpašības, pilnīga neizbēgamība: valsts, kurā cilvēks dzimis, laiks, kurā viņš dzīvo, viņa dzimums. Būtībā te ir runa par kosmosu, nevis par cilvēku. bet kosmosam miljoni gadu ir tikai mirklis. Šo slāni sauc par nobriedušu karmu, tā ir līdzīga tektoniskajām plātnēm, kuru lūzumu vietās plūst dzīvības upe. Mainīt šo konfigurāciju cilvēks nevar.
Otrais slānis ir briestošā karma. Tā ir pati šī dzīvības upe, tas, kas vareni iedarbojas uz mums, un mēs gandrīz nemaz nevaram iedarboties uz šo plūsmu. Mēs varam apzināties savu vietu tajā, savu kustības virzienu, bet galvenais - nepeldēt pret šo straumi, jo kāda jēga tērēt tam spēkus un laiku? Šo pozīciju ķīniešu filozofijā sauc par "neveikšanu" -uvei. Ne jau mūsdienu negatīvi emocionāla izpratnē, bet gan kā nepretošanos dabas likumiem.
Trešais slānis - radošā karma. Tajā ik uz soļa notiek izvēle: kurā virzienā braukt un kurā vilcienā kāpt. Dzīve izvēles nozīme ir ļoti svarīgs jautājums. Būtībā notiekošā loģika ir tāda: sajūtas, ko mēs gūstam no apkārtējās vides, ir jāapzina (doma). Domas materializējas vārdos. Vārdi sagatavo darbus. Bez darbiem nav rezultātu. Var tikai just līdzi tiem, kas vēlas rezultātus (piemēram, naudu), bet nevēlas darīt darbu. Vienkāršojot var teikt, ka vissvarīgākais faktors rezultātu gūšanā - tā ir spēcīga vēlēšanās (tā jau ir atsevišķas sarunas tēma).
Nodarbojoties ar prognozēšanu un vienlaikus prognozēšanas būtības apjēgu, savā laikā bija interesanti saprast, ka vienīgais, ko mēs nemaz nevaram mainīt, ir "laiks, kad...", jo tajā izpaužas Kosmoss. Te, lūk, ir "dzelžaina" cēloņseku ķēde. Visu pārējo var (un vajag) kaut kādā mērā mainīt.
Savos spiedumos esam nonākuši pie nākotnes varbūtības izpratnes, kur darbojas noteikta inerce un ir pieļaujama (pat obligāta!) izvēle.
Par notikumiem un parādībām
Ko tad īsti mēs prognozējam? Man loti nepatīk vārds notikumi. Parādības apkārtējā pasaulē kļūst par notikumiem tad, kad tās tiek uztvertas un kaut kā novērtētas, proti, kad ir noticis kaut kāds iekšējs darbs. Bet vai šis darbs norisinās vienmēr? Un vai parādības tiek vienādi izvērtētas?
Ilustrācijai - situācija, kas rāda, cik nosacīti ir mūsu formulējumi un apzīmējumi. Pagalmā guļ kaķis, ko nomocījis kāds palaidnis puika. Šis puika lepni stāsta draugiem par notikušo, proti, viņa uztverē tas ir pozitīvs notikums. Kaķim garām iet jauns cilvēks melnā uzvalkā ar biroja portfeli paduse, viņam tas vispār nav notikums - viņš paiet garām, par to neliekoties ne zinis. Padzīvojušai kundzei, kaķa saimniecei, tas ir notikums un ne vien negatīvs - traģisks notikums! Un pievērsiet uzmanību - tā ir viena un tā pati parādība!
Vēl vairāk. Paraugieties. kā ar laiku mainās vienas uz tās pašas parādības uztvere un vērtējums vienā un tajā pašā cilvēkā. Puikas gados, nomocījis kaķi, cilvēks varēja novērtēt to kā pozitīvu notikumu. Būdams pieaudzis, viņš gāja cauri pagalmam, neveltot tam nekādu uzmanību (nekas nav noticis). Būdams vecs, kad dzīvē ir palicis viens vienīgs draugs - kaķis, cilvēks var no bēdām nomirt, zaudējis šo draugu (negatīvs notikums). Prognozēt parādību vērtējumu mēs nevaram, tas ir atkarīgs no dzīves pieredzes, brieduma un informācijas, bet par to horoskops NEKO neliecina. Kaut gan netieši (pēc aspektiem un citiem elementiem) mēs varam spriest par pārdzīvojumu raksturu.
Tātad prognozē mēs varam precīzi noteikt (ja horoskops ir precizēts pēc dzīves notikumiem) - kad kaut kas notiks: mēs varam tverami aprakstīt (ja mums ir psiholoģijas zināšanas) - kāda būs cilvēka motivācija, bet mēs nevaram apgalvot - kas tieši notiks.
Manuprāt, notikuma prognozēšana ir pats nepatīkamākais, kas var piemeklēt astrologu. Un praktiskajā darbā visgrūtākais ir sākumā saprast pašam, bet pēc tam - izskaidrot klientam, kā vienā un tajā pašā laikā saskaņojas stingra nolemtība un izvelēs brīvība. Bet, kā saka, neviens jau arī nav solījis, ka būs viegli.
Simons Bizuns
Ar ko strādā astroloģija? - Ar laika brīža interpretāciju. Bet, piemēram, noteiktā mirklī un vietā dzimst gan Einšteins, gan astroloģijas žurnāls, gan muša. Kāda katram no viņiem būs astroloģisko faktoru interpretācija? - Dažāda. Tātad jāņem vērā, kādu būtni mēs apskatām. Jo, piemēram, tranzīta Urāna iziešana, atvainojos, mušas horoskopa zenītā būs sarullētas avīzes blīkšķis, bet Einšteina horoskopa zenītā - relativitātes teorija, savukārt astroloģijas žurnāla zenītā - publicitātes situācija. Turklāt Urāna simbolisms visos trijos gadījumos paliek nemainīgs - atšķiras Urāna izpausme dažādās dzīvības formās un dzīves līmeņos.
Stingri ņemot, astroloģiskajā prognozēšanā nevar būt runa par notikumu prognozēm. Notikums astroloģijā - tas ir kaut kas cits, nekā notikums ikdienas izpratnē. Notikums atroloģijā – tā ir planētu konfigurācija. Un šī planētu konfigurācija (ja aprēķini veikti precīzi) pilnīgi noteikti īstenosies. Bet tā īstenosies atbilstoši esamības līmenim: mušas dzīvē nevar būt tie paši notikumi, kas Einšteina vai astroloģijas žurnāla dzīvē.
