LV
RU
EN
DE
LORENSS L. KESIDIJS
katoļu garīdznieks, jezuīts, profesors
Uz jautājumu: Vai cilvēks var būt ticīgs kristietis un tajā pašā laika apzināti pieņemt astroloģisko zinātni vai mākslu? vienīgā iespējamā atbilde ir - jā. Bet ir nepieciešami daži precizējumi. Un tie ir atkarīgi no tā, ko mēs saprotam ar kristietību un astroloģiju.
Protams, pastāv viedoklis, kas noliedz iespēju saskaņot kristietību ar astroloģiju, bet esmu pārliecināts, ka tam par iemeslu ir vai nu kristietības, vai astroloģijas slikta interpretācija, jo tās abas satur Patiesību, bet Patiesība nevar būt pretrunā pati ar sevi. Neviens no mums nespēj adekvāti atspoguļot otru cilvēku, tāpēc pirmais, ko varu izmantot, ir paša pieredze. Tāpēc minēšu vairākus iemeslus, kuru dēļ es – katoļu garīdznieks, es – filozofijas profesors un es – cilvēks, kas izzina astroloģiju, nesaskatu šajās trijās lomās nekādu pretrunu.
Pastāv divi jautājumi, ar kuriem neizbēgami saskaras kristietis attieksmē pret astroloģiju (es izlaižu jautājumu par pašas astroloģijas patiesumu, jo uzskatu, ka tas ir pierādīts).
Šie divi jautājumi ir šādi: vai nodošanās astroloģijai paredz saistību ar citu reliģiju, kas ir pretrunā ar kristietības atklāsmi jūsu sirdī? Un vai astroloģijas traktējums, pie kā jūs pieturaties, paredz gribas brīvību, vai arī tiek uzskatīts, ka cilvēka dzīve ir zvaigžņu determinēta? Ja vismaz uz vienu no šiem jautājumiem jūs atbildējāt "jā", tad jums starp astroloģiju un kristietību pastāv nepārvarama plaisa. Bet citādi ne Svētajos Rakstos, ne kristietības tradīcijā nav nekā tāda, kas traucētu to abu mierīgai līdzāspastāvēšanai. Mēģināšu paskaidrot sīkāk.
Astroloģijas sākumi meklējami pirmskristietības un pat pirmsjūdaisma laikos, tie ir vēl dziļākā senatnē, kas saistāma ar maģismu - reliģisku formu, kura pastāvējusi tūkstošiem gadu pirms Kristus dzimšanas. Bet kristietībā nekad nav ticis uzskatīts, ka senie ticējumi ir vienkārši maldīgi, gluži pretēji, Baznīca vairākkārt ir uzsvērusi, ka tie satur ļoti vērtīgus elementus, kaut gan – vienmēr ar piebildi, ka tajos iztrūkst pilnības, kas ir Kristus atklāsmē. Senajā Roma planētas Venera. Marss. Jupiters u. c. tika uzskatītas par dievībām un pielūgtas. Baznīcas tēvi to pielūgsmi nosodīja kā elkdievību, Bet nenoliedza planētu iedarbību uz zemi un cilvēkiem. Zvaigznes, lai kā tās tiktu uztvertas, nevar aizvietot Dievu Tēvu, kas ir visa Radītājs. Zvaigznes pieder pie radības, un, no kristiešu viedokļa, to pielūgsme ir māņticība, jo pielūgsme piederas vienīgi Dievam. Šajā jautājumā Baznīca nekad nav pieļāvusi nekādus kompromisus. Starp citu, Baznīcas tevi tajā ir pieturējušies pie Vecas Derības praviešu tradīcijas, kuri uzskatīja, ka Dievs ir viens un stāv pāri visam.
Ar priekšstatu par Dieva transcendenci ir cieši saistīts priekšstats par cilvēka transcendenci, konkrēti - par cilvēka gara transcendenci. Proti, cilvēks nav tikai ķermenis starp citiem ķermeņiem, kurš pakļauts fiziskās dabas likumiem. Gara klātiene viņam ļauj būt augstākam par jebkuru determināciju un absolūti brīvi sekot Dievam. Un no tā izriet, ka jebkura astroloģiska teorija, kas uztver garu un matēriju kā vienādi atkarīgus no planētu stāvokļa, ir nesavienojama ar kristietības mācību par transcendento cilvēka gara dabu. Grēkākrišanas dēļ cilvēks ir novirzījies no sākotnējās slavas, viņš vairs nav tik garīgs un tātad – brīvs, bet būtībā viņš tāds ir joprojām. Ja cilvēks mūsdienās nav brīvs, tad viņam pēc tā ir jātiecas, un Pestītāja svētība palīdz viņam kļūt par to, par ko viņam jākļūst. Kopumā teologi atzīst, ka cilvēki seko nosliecēm, ko nosaka debesu ķermeņi un citi spēki, bet, līdzīgi astrologam Ptolemajam, apgalvo, ka "viedais valda par zvaigznēm". Un tā ir svarīga atšķirība starp garu un miesu. Cilvēka ķermenis ir materiālās dabas daļa, kas pakļauta cēloņseku spēku iedarbībai, tostarp – zvaigžņu iedarbībai.
Ja cilvēks neattīstās, viņa garīgais spēks, kaut arī tas reāli pastāv, izrādās vājš un nespēj pacelties pāri miesas vājumam. Tāpēc natālā (dzimšanas) astroloģija pilnvērtīgi atspoguļo cilvēka fizisko ārieni un raksturu, tāpat kā iepriekšējo paaudžu mantojumu un apkārtni. Planētu progresijas un tranzīti ar lielu varbūtību norāda uz to, ko centīsies īstenot cilvēks konkrētajos apstākļos, īpaši – ja viņš nav garīgi attīstīta personība. Bet visi šie norādījumi nav absolūti – cilvēks būtībā ir brīvs, bet mēs nekad nevaram pilnīgi noteikti apgalvot, ka konkrētajā gadījuma viņš neizrādīsies reāli brīvs.
Ikviens cilvēks dažādā mērā spēj īstenot savu potenciālo brīvo gribu. Vieniem ir tendence tai piešķirt izšķirīgu nozīmi, citi to noved līdz minimumam. Bet tam, kas ir pārliecināts, ka zvaigznes neatņem cilvēka brīvo gribu, astroloģija un kristietība ir pilnīgi saskaņojamas. Turklāt man vienmēr ir šķitis, ka zināt, kādas iedarbības iespaidā cilvēks nonāks, ir visdrošākais veids, kā vairot brīvību.
Pēc galveno argumentu izklāsta, kas samierina ticību Kristum un astroloģisko praksi, es atļaušos pievērsties dažiem atzītu autoru darbu fragmentiem. Es sākšu ar Akvīnas Tomu – atzītāko no viduslaiku teologiem. Piemēram, atbildot uz jautājumu, vai debesu ķermeņi ir cēlonis darbībām, kas notiek uz zemes un zemes ķermeņos, minēšu argumentus no viņa pēdējā un vispazīstamākā darba "Teoloģijas summa" [S.Thomae Aquinatis „Summa Theologiae”], kuri dod priekšstatu par viduslaiku cilvēkam tipisko loģiku: " ... dažādība izriet no vienotības. Tam, kas ir nekustīgs, ir tikai viens stāvoklis, turpretī tam, kas ir kustīgs, piemīt daudz dažādu stāvokļu .. Tātad: jo nekustīgāka ir radība, jo vairāk tā ir par cēloni tam, kas ir kustīgs, Un, tā kā debesu ķermeņi ir nekustīgāki attiecībā pret citiem ķermeņiem, jo to kustību ierobežo viņu trajektorija, tad zemes ķermeņu kustības dažādību var uzlūkot kā izrietošu no debesu ķermeņu kustības."
Uz otru jautājumu - vai debesu ķermeni ir cilvēka rīcības cēlonis - Akvīnas Toma atbilde uzsver pamatatšķirību starp ķermeni, kura kustība ir determinēta, un garu, kas ir brīvs. Viņš teicis: "Jāuzsver, ka cilvēki galvenokārt seko savam kaislībām, kas ir viņu juteklisko vēlmju uzplaiksnījumi un atrodas debesu ķermeņu ietekmē, bet tikai nedaudzi patiesi viedie stājas šīm kaislībām pretī, tāpēc astrologi vairumā gadījumu spēj pareizi pareģot notikumus, īpaši, ja tie skar cilvēci kopumā. To darīt ir daudz sarežģītāk viena cilvēka liktenim, jo viņu nekas netraucē stāties pretī kaislībām, paužot brīvo gribu. Cilvēks valda par zvaigznēm tieši tik, cik viņš valda pār savām kaislībām."
Akvīnas Toma skolotājs bija Alberts Lielais, kura spriedumi pa astroloģiju ir izturēti savam laikam tradicionālā garā, un viņš ir pat tuvāks astroloģijai nekā viņa skolnieks. Tā L.Torndaiks savā darbā "Maģijas un eksperimentālās zinātnes vēsture" par Albertu izteicies: "Likums par to, ka dabas un dzīvības pasauli uz Zemes vada zvaigžņu kustība, atkal un atkal atkārtojas Alberta darbos, bet tā patiesums – pat vēl biežāk."
Pastāv milzum daudz ne tik pazīstamu viduslaiku autoru, kas astroloģiju neuzskatīja par nesavienojamu ar kristīgo ticību, bet es minēšu tikai Džonu Dansu Skotusu, kas bija franciskāņu teoloģijas skolas galva un bija iemantojis ne mazāku autoritāti kā Akvīnas Toms: Viņš pret astroloģiju un arī alķīmiju paudis patiesu godbijību. Lūk, ko, piemēram, viņš rakstījis: "Es apgalvoju, ka tās [zvaigznes] iedarbojas uz dzīvajām būtnēm, mainot jauktu ķermeņu īpašības tā, ka ķermenis kļūst dvēselei paklausīgs vai arī nonāk ar to nesaskaņā. Tā tās var iedarboties konstruktīvi vai destruktīvi. Tas var saasināt vai traucēt maņu orgānu darbību, iedarboties uz prātu, un mēs to redzam neprātīgajos un mēnessērdzīgajos, kuru iztēle ir sajukusi. Tādi paša veida arī griba var būt daļēji traucēta. Tāpat zvaigznes var traucēt apetītes sajūtu, tā ka cilvēks sāk to apmierināt par spīti saprāta balsij, kaut gan cilvēka griba nevar būt pilnībā apspiesta un spēj pretoties. Un, ja nebūtu gribas – cilvēka, eņģeļu, Dieva gribas, viss notiekošais būtu pilnīgi determinēts un nebūtu nekā nejauša."
Es vēlos pabeigt ar agrīna kristiešu autora vārdiem, kuru citējis Akvīnas Toms: "Viss, kas ir patiesība, lai kā tas tiktu izteikts, ir Svētā Gara teikts."
ALEKSANDRS SOKOLOVS
Manā praksē nākas strādāt ar visdažādākās dzīves pozīcijas, dažāda vecuma, uzskatu un kultūras līmeņa cilvēkiem. Tā kā reizēm jāuzklausa cilvēku šaubas par to, vai viņiem ir pieļaujams apmeklēt astrologu, es jau sen esmu formulējis savu attieksmi pret šo jautājumu: astrologs var palīdzēt cilvēkam izprast Providenci – to, kam cilvēks ir dzimis, kur viņš var būt noderīgāks sev un citiem un pat – kad.
Man patīk doma, ko izteikuši, šķiet, brāļi Strugacki, ka mūžīgais jautājums par ticības un izziņas attiecībām ir sen un skaidri atrisināts, proti: "Nepieciešamība pēc ticības rodas tad, kad mēs nonākam pie izzināmā robežas. Labi teikts. Mūsu tiešās zināšanas taču ir tik pieticīgas – tas aptver to, kas atrodas izstieptas rokas attālumā: pirksts elektriskajā kontaktā – sāpīgi, cukurs uz meles – saldi. Vairums zināšanu ir netiešas: to, ka temperatūra uz Saules virsmas ir 6000 grādu pēc Celsija, mēs nezinām, bet mēs tam ticam (ticam zinātniekiem). Un tas, kam ticēt un neticēt, – tā ir ikdienas izvele, kurā par kritēriju kalpo prakse, dzīve.
Horoskopā par šiem jautājumiem atbild Urāns un Neptūns. Urāna motivācija ir meklēt patiesību, bet ticēt – tā jau ir Neptūna motivācija. Jebkurā horoskopā – ir abas šīs planētas, turklāt vēl pastāv arī spēka faktors, kas nodrošina enerģiju tās vai citas motivācijas īstenošanai, – tas ir Plutons. Cilvēks var būt ticīgs. bet meklēt patiesību – tad viņš var kļūt par teologu. Un cilvēks var saukties par "neticīgu”, bet dzīvot iluzoru ticējumu varā.
Urāna un Neptūna raksturs daudzējādā ziņā ir pretējs, tāpēc vienā cilvēkā reti kad organiski sadzīvo "neptūniska” ticība un "urāniska" astroloģija. Parasti cilvēks, kas to apgalvo, vai nu nav ticis ar sevi skaidrība, vai ari liekuļo. Mēdz būt, protams, ka cilvēkam ir aptuveni vienādi akcenti, piemēram, kad minētas planētas atrodas savstarpējā recepcijā vai ari ir iesaistītas savstarpējā aspektu konfigurācijā – tad cilvēks visu dzīvi sevi meklē reliģijās un zinātnē.
Manuprāt, gan reliģiska ticība, gan ari astroloģija var palīdzēt cilvēkam uzlabot viņa dzīvi, noskaņot viņu uz harmoniju ar kosmosu, tikai tās abas balstās uz dažādām motivācijām, un, starp citu, horoskops palīdz saprast to, kāds ceļš konkrētam cilvēkam atzīstams par labāku. Raug, ja akcentēts ir XII nams, Zivis, Neptūns – cilvēks biežāk aizdomājas par tiem likumiem, kas ir augstāki par mums. Daži teic, ka tie ir Dieva likumi, citi tos sauc par Dabas likumiem, vēl citi saka, ka tie ir Taisnīguma principi. Būtībā viņi runā par vienu un to pašu. Un procesu, kurā cilvēks tiecas veidot savu dzīvi tā, lai atbilstu šiem likumiem, es saucu par garīgumu.
Un galu galā sava nozīme ir arī laikmetam. Šis laikmets maina cilvēku attieksmi kā pret reliģiju, tā arī pret astroloģiju. Tik bieži minētais Ūdensvīra laikmets (lai arī kad tas sāktos) – ir realitāte. Palūkojieties uz pēdējiem 100-150 gadiem: cik strauji ir attīstījušās precīzās zinātnes, dzimusi aviācija, cilvēks izrāvies kosmosā, parādījušies datori. Daudzi apgalvo, ka Zivju – ticības laikmetu nomaina Ūdensvīra – zināšanu laikmets. Nu tad izmantosim tā iespējas!
DĀVIDS ZVAIGZNE
Reizēm tiek spriests par pretrunām starp astroloģiju un reliģiju. Acīmredzot ir cilvēki, kam šajā jautājumā ir pretruna.
Bet sākumā jāvienojas par terminiem: ko sauksim par reliģiju un ko – par astroloģiju. Vai ar vārdu reliģija domājam Baznīcu vai arī cilvēka iekšējo saikni ar Radītāju – tās ir divas atšķirīgas lietas.
Ja ar reliģiju domājam Baznīcu, vēstures gaitā tā ir izpaudusies dažādi – atkarībā no laikmeta, Baznīcas politikas, cilvēkiem: brīžiem Baznīca bija mocekle, brīžiem – mocītāja, brīžiem – miera, brīžiem - kara nesēja. Un tās nostāja pret dažādiem jautājumiem dažādos laikmetos bijusi atšķirīga. Piemēram, katoļu Baznīca tikai nesen oficiāli atzina Kopernika mācību, bet pareizticīgā Baznīca vēl pirms gadiem divdesmit neatzina Ļevu Tolstoju (kā ir patlaban, man trūkst ziņu). Dažādos vēstures periodos varam konstatēt dažādu Baznīcas nostāju pret astroloģiju – to noteikusi gan ideoloģiski, gan politiski motīvi, gan garīdznieku cilvēciskās īpašības, gan viņu izglītības līmenis. Pašreizēja periodā šis attiecības ir saspringtas.
Ja ar reliģiju domājam cilvēka iekšējo saikni ar Radītāju, kas ļauj cilvēkam izjust visas radītas vienotību, tad starp reliģiju un astroloģiju pretrunas nepastāv – gluži otrādi. Protams, ja mēs par astroloģiju devējam cilvēka un kosmosa mijiedarbītas likumsakarības, nevis kaut ko citu.
Tajā paša laikā konkrētam astrologam var būt pretrunas. Gan ar reliģiju, gan ar Baznīcu, gan ideoloģiskas, gan ētiskas.
Bet ja nu tomēr pretrunas ir? Ja nu tomēr mūsdienu astroloģijā mēs atradīsim pretrunu ar reliģiju (nevis ar Baznīcu), proti, konstatēsim, ka astroloģija kļūst bezdievīga, tad astroloģiju skāris tas pats process, kurš ir skāris gan zinātni, gan mākslu un vēl daudz ko citu, kas vēstures gaitā zaudējis sākotnējo saikni ar reliģiju. Tad tā ir attīstītas problēma, kas līdzīga pubertātes perioda problēmām, bet agri vai vēlu tā pāries. Cilvēka dzīvē pubertātes laikā pusaudzis sāk konfliktēt ar vecākiem, agresīvi apliecināties, bēgt prom no mājām utt. Tas ir dramatisks un riskants dzīves posms, kurā tīnis sāk savus patstāvīgos dzīves eksperimentus, zaudē tīrību, izšķiež līdzekļus un spēkus, bet viņš gūst pats savu kontaktu ar realitāti, sāpīgu, bet vajadzīgu pieredzi, ko nekas nevar aizvietot.
Ja paraugās nopietni, šādā tīņa vecuma atrodas visa mūsdienu civilizācija, kas cīnās ar savam hormonu revolūcijām, eksperimentē ar dzīvību un pāris simtu gados izšķiedusi lielāko daļu planētas resursu. Bībeles Vecaja Derībā tieši par šo attīstītas fāzi stāsta līdzība par pazudušo dēlu..
Ja atgriežamies pie astroloģijas un reliģijas pretrunas parastajā izpratnē – kā pretrunas starp astroloģiju un Baznīcu, tad jebkuras domstarpības acumirklī izlīdzina fakts, ka vēsturē mēs neatradīsim nevienu dzīvu dvēseli, kuru astrologi būtu piespieduši atteikties no viņa pārliecības vai sadedzinātu sārtā, nevienu dvēseli, kurai astroloģija tiktu pasniegta ar uguni un zobenu...
SIMONS BIZUNS
Kāds viedais teicis, ka dvēsele ir tas, kas cilvēku dara par cilvēku, koku – par koku un zāli – par zāli; bez dvēseles zāle kļūst par sienu, koks – par malku, bet cilvēks – par līķi.
Ja ar reliģiju saprotam to neredzamo asinsvadu, kas uztur dvēseli dzīvu, tad bez tā ar astroloģiju notiek gluži tas pats, kas ar zāli, kad tā pārvēršas par sienu. Un tā noliek ar jebko, ar ko nākas saskaties dzīve – ja pazūd šis "asinsvads''.
Atgādināšu, ka ceļš astroloģijā sākas no Pamatprincipiem – tās ir parādes durvis astroloģijā. Un šie pamatprincipi: Saprātīguma, Vienotības, Veseluma, Polaritātes, Svārstību, Cikliskuma, Hierarhijas principi – sakņojas reliģijā. Ja astroloģijas apguve nesākas ar tiem, astrologa interpretācija vienmēr trūks kaut kā būtiska – to laikam sauc par jēgu. Nelaime ir tā, ka daudzi mēģina ieiet astroloģijā ne pa parādes durvīm, bet pa dažādiem aplinku ceļiem, tāpēc par astroloģiju kopumā pastāv tik divdomīgs iespaids. Parasti šie ļaudis tver tikai astroloģijas tehnisko pusi. Bet normālā attīstības gaitā astroloģija kļūst par universālu instrumentu, kas palīdz izprast ne vien notikumu pasauli, bet ļauj mūžīgi apbrīnot pasaules Radītāja gudrību.
