LV
RU
EN
DE
Īpaši dīvaina situācija 20.gs. beigās izveidojās normālajā psiholoģijā - zinātnē, kurai jāizzina normāla cilvēka psihe un uzvedība. Psihologu un psihoterapeitu galvenie pūliņi 20.gadsimtā bija koncentrēti uz patoloģisko vai puspatoloģisko psiholoģiju, proti, ļoti smagu vai vienkārši smagu psiholoģisku problēmu izpēti, kuras skar cilvēku, kam nepārprotami vajadzīga profesionāla palīdzība. Gluži dabiski, ka terminoloģijā galvenie pūliņi bija vērsti uz psihisku slimību vai kaišu apzīmējumu veidošanu. Tā radās psihožu, neirožu, depresīvu, maniakālu stāvokļu utt. nosaukumi.
Bet rodas jautājums: kas ir tas, kuram kaut kas kaiš? Vai arī citādi: kāda ir norma, no kuras novirze kļūst par psiholoģisku slimību? Vai vēl principiālāk: uz ko attiecas šī norma? Kas ir cilvēka psihe? Kādi ir tās pamatelementi, daļas, aspekti, to saiknes? Uz to mūsdienu psiholoģija skaidru atbildi nedod un acīmredzot neizvirza sev šādu mērķi.
Var saprast nepārprotamus ārprātīgos un smagus neirotiķus: viņiem vajadzīga neatliekama palīdzība, un viņiem nav daļas par to, ka zinātne nezina, kas ir dvēsele un psihe, viņiem svarīga konkrēta instrumentāla palīdzība. Tomēr nav iespējams radīt instrumentus, kas cilvēkiem palīdzētu atgūt normu, ja nav skaidrs ne tas, kas ir norma (sociāla vai, jo īpaši, individuāla), ne arī tas, kas ir iedarbības objekts: kas tā tāda - dvēsele, kura no materiāla viedokļa nepastāv, bet tajā pašā laikā sāp. Un reizēm tik stipri, ka šīs sāpes subjektīvi tiek uztvertas asāk nekā fiziskās.
Vēl vairāk jautājumu rodas, ja pievēršamies cilvēkam, kas ir psihiski un psiholoģiski normāls, proti, tāds, kam nav pamata doties pie ārsta - speciālista. "Normāls" cilvēks no psiholoģijas puses būtībā vispār nav izpētīts, kaut gan ir pilnīgi acīmredzams, ka dzīves gaitā ar viņu notiek lielas pārmaiņas, reizēm pakāpeniskas, reizēm lēcienveida, reizēm harmoniskas, bet reizēm - ļoti sāpīgas.
Kā aprakstīt stacionārus stāvokļus un fāžu pārejas psihē? Kādas bāzes struktūras var rast, teorētiski aprakstīt un praktiski izpētīt veselam un slimam cilvēkam? Kā uz tām var iedarboties, un kas no tā iznāk? Kas ir individuāla psiholoģiskā norma? Uz šiem jautājumiem saturīgu atbilžu pagaidām nav, taču bez kaut vai vispārīgām atbildēm nav iespējams doties cilvēka dvēseles izzināšanā, kura varbūt ir viseksotiskākais un intriģējošākais no mums zināmajiem objektiem Visumā.
Ir pilnīgi skaidrs, ka zinātne nevar normāli attīstīties, ja nav noteikusi galveno izpētes objektu, un psiholoģija nav izņēmums. Vienā ziņā psiholoģija gan būtiski atšķiras no visām citām zinātnēm: tās apgūšana principiālu iemeslu dēļ var balstīties apguvēja dzīves pieredzē un viņa neformālajā cilvēku pasaules un viņu problēmu pazīšanā.
Šajā ziņā psiholoģija ir acīmredzot "visneobjektīvākā" zinātne. Jo bieži vien tieši psihoterapeita subjektīvā izpratne kļūst par tās saturīguma pamatu - citādi tai drīz vien būtu jāpārvēršas par abstraktu filozofiju, kas stipri atgādinātu viduslaiku sholastiķu, - kā to uztver mūsdienu materiālists. No vienas puses, tāds stāvoklis izraisa šaubas par psiholoģijas "zinātniskumu" un "objektivitāti", bet, no otras puses, to atdzīstot, psihologs teorētiķis gūst iespēju apzināti apelēt pie psihologa skolēna iekšējās pasaules un dzīves pieredzes, un tieši pa šo ceļu virzās šo rindu autors.
Piemēram, iekšējā un ārējā pasaule un to saiknes. Kādā mērā cilvēka fantāzijas eksistē "objektīvi"? Pati iespēja tās pārraidīt, nodot no cilvēka cilvēkam jau nozīmē to, ka tās nav pilnīgi subjektīvas, drīzāk gan daudzie pētījumi liecina, ka mūsu sapņi un vīzijas, kā arī ārējās dzīves sižeti lielākoties ir nedaudzu universālu sižetu variācijas, kurus šveiciešu psihologs K. G. Jungs nosauca par arhetipiskiem sižetiem.
Cik objektīva arhetipu jeb pirmatnējo tēlu eksistence - tas drīzāk ir pasaules uzskata, nevis patiesības jautājums. Ikviens psihes pētnieks to risina pats. Tomēr lasītājiem, kas ir pārāk iestiguši materiālismā, autors var atgādināt, ka viss, no kā sastāv mūsu civilizācija, sākumā bija radies izgudrotāju (efemerajā!) iztēlē un tikai pēc tam iemiesots materiālajās formās.
Tomēr atbildei uz rindkopas sākumā uzdoto jautājumu turpmākajā izklāstā nav būtiskas nozīmes: lasītājs var domāt, kā viņam pašam tīk. Bet autoram ir svarīgi ieviest korporatīvas patiesības un korporatīvas objektivitātes jēdzienu - pēc plašākiem jēdzieniem nebūs vajadzības. Bet objektivitāte tai nozīmē, kā to saprot fiziķi teorētiķi un reliģiozie harismātiķi, kas saņem patiesību tieši no Dieva, nav psihologa intereses objekts.
Jau pirmie soļi cilvēka psihes izzināšanā neizbēgami tuvina tikšanos ar to vai citu smalkās pasaules variantu - vidi, kas nav materiālās realitātes daļa, kas tiek uztverta ar maņu orgāniem un kas satur visai eksotiskas būtnes un objektus, tostarp, piemēram, abstraktus jēdzienus. Neskarot filozofisku strīdu starp ideālisma un materiālisma virzienu, autoram jāpiebilst, ka nav tāda cilvēka, kam abstrakcijas būtu psiholoģiski efemēras. Vārdu sakot, ikvienam cilvēkam pastāv tādas abstrakcijas, uz kurām viņš reaģē tā, it kā tie būtu visreālākie viņa dzīves objekti.
Ētika un estētika, pasaules likumi, vārdi, ar kuriem tiek apzīmētas emocijas, - pēc būtības tās ir abstrakcijas, kas neeksistē materiālajā pasaulē, bet kas bieži vien uz cilvēku atstāj lielāku iespaidu nekā reāli pastāvošās.
Kurš mani traucē nemanāmi piesavināties lietu, kas pieder manam draugam, turklāt viņam pilnīgi nevajadzīgu, - es taču zinu, ka viņš tās nozušanu pat nepamanīs, bet, ja pamanīs, noteikti neko neteiks? - Sirdsapziņa? Goda jēdziens? Nevēlēšanās pārkāpt savus principus? Tas viss ir pilnīgas abstrakcijas, bet tajā pašā laikā tās regulē manu uzvedību.
"Tu esi mana laime!" - raksta meitene draugam, kas atrodas kaut kur tālu, un draugs vai kūst, lasot šīs rindas, lai gan kaut ko abstraktāku grūti iedomāties. Kas tā par laimi? Vai tā pastāv kā objekts - objektīvajā, materiālajā pasaulē?
Pat katra individuālā psihe ir veidota tā, ka daži abstrakti jēdzieni, citas smalkās pasaules parādības, sastāvdaļas, būtnes psihei ir reālākas nekā ārēji objekti, procesi un notikumi. Un psihologam praktiķim ar to ir vienmēr jārēķinās.
"Nu kā tad tā: mums jau sen laiks šķirties, un viņš taču ir vīrietis, kas viņu traucē?" - psihoterapeitam jautā enerģiska pusmūža sieviete. "Vai tiešām man viņš jāved uz dzimtsarakstu nodaļu?"
Kas izskan šajā jautājumā? Pirmais, kas krīt acīs, - dīvainais ārējo un iekšējo vērtējumu sajukums, pilns subjektīvu interpretāciju un iekšēju likumu, kas vērsti uz objektīvajiem apstākļiem bez jebkādām klientes šaubām par savas rīcības korektumu. Tomēr psihei loģika nav noteicēja, ar to pastāvīgi saskaras ikviens psihologs praktiķis, lai arī kāds būtu viņa darbs - administrators, jurists, zobārsts, direktors, tirdzniecības aģents, daudzbērnu matē vai astrologs konsultants.
Un kā lai apraksta cilvēka psihes pasauli? Cik vispār iespējams ielauzties cilvēka - vai tas būtu mākslinieks vai pravietis gaišreģis - svētajā dvēseles altārī? Vai cilvēka dvēsele tai brīdī nemirs kaut kas būtisks, varbūt pat - vissvarīgākais? Vai ir vajadzīgi vārdi un jēdzieni visintīmākā un svētākā apzīmēšanai? Vai tā nav vieglprātīga un zaimojoša profanācija, īsākais ceļš uz elli ikvienam, kas uzdrošinās tos izmantot vai - vēl ļaunāk - radīt un piedāvāt vieglprātīgai un lētticīgai publikai? Šie jautājumi ir bieži uzdoti šo rindu autoram, bet pieredze liecina, ka bailes ir slikts padomdevējs. Patiesība ir atrodama grūtāk nekā dimanta atradnes un to gūst tikai tas, kas godam pastrādājis, to meklēdams.
Autors nepiekrīt tam, ka vārdi un termini traucē tiešu uztveri. Vai ķirurgu traumatologu traucē viņa anatomiskas zināšanas, kad viņš apskauj savu mīļoto sievieti? Parasti taču ne, bet, ja kādu tomēr traucē, tad tas nozīmē, ka viņš vai nu nav pieliekami apguvis anatomiju un tagad steigā aizpilda robus zināšanas, izmantojot veiksmīgu sagadīšanos, vai ari patiesībā nemīl sievieli, kuru skauj.
Turklāt patiesa mīlestība pret kādu objektu taču vienmēr paredz ne tikai tā uztveri ar maņu orgāniem, bet arī interesi par tā uzbūvi un tieksmi uzzināt, kā tiek sauktas tā atsevišķas daļas un aspekti. Vai dabas pētnieku traucē koku un zāļu nosaukumu zināšana?
Drīzāk otrādi: nonākot apvidū, kura augu valsts viņam nav zināma, viņš jūt nepieciešamību noskaidrot nezināmo augu un dzīvnieku nosaukumus, lai, nedod Dievs, nesajauktu rododendru ar kadiķi, delfīnu ar narvali, vanagu ar piekūnu vai kaiju ar jūras kraukli. Vai tāpēc zudīs subjektīvā dabas noslēpuma izjūta? Protams, ne - noslēpums tikai aiziet kaut kur dzīlēs, kļūstot vēl noslēpumaināks un vilinošāks.
Pieklājīgs ekvivalents vārdam dvēsele (kas nav pieņemams zinātniskā kontekstā) ir - iekšējā pasaule. Tādejādi viens no normālās psiholoģijas objektiem ir cilvēka iekšēja pasaule, bet ne tikai tā. Psihologs praktiķis neizbēgami saduras ar nepieciešamību skatīt psihes ietekmi uz cilvēka ārējo uzvedību, tā ka arēja pasaule tikpat neizbēgami kļūst par psihologa izpētes objektu - tikai ar ļoti svarīgu piebildi - subjektīvajā cilvēka uztverē.
Pirmajā acu uzmetiena šis dalījums savā korektumā nerada šaubas, tomēr pieredze saskarsmē ar cilvēka izmainītas apziņas stāvokli (vai arī vienkārši, kad cilvēks ar kaut ko ir aizrāvies) liecina, ka šeit jābūt ļoti uzmanīgam. Jo ārēja un iekšēja pasaule sāk savādi sasaukties, brīžiem pat šķiet - tās saplūst kopā.
Psiholoģijai ne mazāk svarīgi ir cilvēka iekšējās un ārējās pasaules saikņu procesi un mehānismi: no vienas puses, tā ir translācija no iekšējās pasaules arējā jeb cilvēka ārējā izpausme, no otras puses. - translācija no ārējās pasaules iekšējā jeb cilvēka iekšējā uztvere. Šķiet, vismīklainākais jēdziens psiholoģijā ir apziņas jēdziens jeb, pareizāk būtu teikt, apziņas stāvoklis. Pirmajā, visrupjākajā izpratnes līmenī apziņas stāvokli var iztēloties kā uzmanības veidu attiecībā pret sevi vai pasauli, ja ar uzmanību saprot vektoru, kas ir vērsts no kaut kādas iekšējās pasaules daļas uz kādu citu iekšējās vai ārējās pasaules daļu. Turklāt cilvēks ne tikai raugās uz kaut ko iekšpusē vai ārpusē, viņš raugās no noteiktām pozīcijām vai no noteikta skat-punkta.
Turklāt objekts (vai aspekts), kas atrodas uzmanības centrā, skaidri tiek uztverts un daļēji (fonā) tiek aptverti objekti, kas atrodas apziņas perifērijā. Bet nedaudz novirzot uzmanības fokusu, jebkurš fona uzmanības objekts var nokļūt uzmanības centrā.
Kas tad ir iekšējā pasaule?
Var teikt, ka iekšējā pasaule ir lauks, kuru cilvēks sāk uztvert, kad viņa galvenā uzmanība nav pievērsta ārējai pasaulei, pareizāk, kad tā nav pievērsta maņu orgānu signāliem. Iekšējai pasaulei pieder atmiņas, ilgas un fantāzijas, nākotnes vīzijas un pārliecības, dzīves pozīcijas un uzkrātā pieredze... Lasītājs šo uzskaitījumu var turpināt patstāvīgi.
Ir skaidrs, ka iekšēja pasaule ir visai individuāla. Bet arī ārējā pasaule cilvēka subjektīvajā uztverē ir visai individuāla, kaut gan mums no bērnības tiek ieaudzināti tādi tikumi kā "objektivitāte" un "taisnīgums". Tas saistīts ar to, ka, vēršot savu galveno uzmanību uz ārējo pasauli (uztverot to ar maņu orgāniem), cilvēks redz noteiktā "apgaismojumā", ko dod aprioras nostādnes, kuras būtiski ierobežo un sašaurina uztveri, iekrāsojot to noteiktās krāsās tā, ka dažādu cilvēku liecības par vienu un to pašu notikumu var kardināli atšķirties.
Un, lūk, var nosaukt divus galvenos cilvēka apziņas stāvokļus: iekšējo, kad viņš nepievērš lielu uzmanību ārējās pasaules signāliem, un ārējo, kad viņš ir aizņemts ar ārējo pasauli. Bet pastāv vēl divi apziņas stāvokļi, kas ir ne mazāk svarīgi. Tie ir eksteriorizācijas stāvoklis, kurā iekšējās pasaules tēli tiek pārnesti ārējā pasaulē, un interiorizācijas stāvoklis - ārējās pasaules pārnešana iekšējā pasaulē.
Un šeit mēs saduramies ar visai smalku īpatnību: pastāv divi dažādi cilvēka uzmanības tipi - ārēja uzmanība, kas raksturīga cilvēkam ārējas apziņas stāvoklī, kad viņš ir ārējās pasaules pārņemts, un iekšēja uzmanība, kad cilvēkam ir svarīga nevis pati ārējā pasaule, bet iespēja to pārnest (pārtulkot, atspoguļot) iekšējā pasaulē. Atšķirība var šķist nenozīmīga, bet psihei tā ir būtiski svarīga. Viena no atšķirīgām iezīmēm ir tā, ka iekšējā uzmanība prasa lielāku enerģijas patēriņu, bet tai raksturīga dziļāka iegaumēšana - reizēm uz visu mūžu.
Cita smalka īpatnība ir tā, ka gan ārējā, gan iekšējā uztvere daļēji konkurē viena ar otru. Tās savā starpā dala enerģiju un informāciju, ko cilvēks saņem no notikuma vai ārējās pasaules objekta, un nosūta to dažādām zemapziņas programmām, kas apkalpo ārējo un iekšējo uzvedību. Vārdu sakot, tas, ko cilvēks ir uztvēris ārējas uzvedības programmas ietvaros, nekļūst par viņa iekšējās dzīves faktu - cilvēks, kas cieši aizņemts ārējā darbā, tā laikā nejūt vajadzību pēc uztvertā iekšējas apjēgas, apdomāšanas, pārdzīvojuma.
Un pretēji - notikums, kas kļūst nozīmīgs iekšējai pasaulei, nav saistīts ar adekvātu ārēju reakciju. Tā, piemēram, mēdz būt, kad cilvēks muļķīgā jokā pēkšņi saskata citu nozīmi un nevis sāk smieties, bet kļūst dziļdomīgs.
Arējai izpausmei ir raksturīgs konkrēts ārējs mērķis, piemēram, es raugos auditorijā, gaidot publikas jautājumus.
Pārāk uzmanīgs, "personisks", iegaumējošs skatiens (kas atbilst iekšējai uztverei) sabiedrībā tiek uzskatīts par nepieklājīgu, un, ja jūs esat pieķerts šādi skatāmies, jums nopietni jāpamato iemesls.
- Ko jūs uz mani tā blenžat?
- Esmu pārsteigts par jūsu skaistumu, kundze.
- Nē - jūs skatījāties pārāk cieši.
- Nū-ū... jūs man atgādinājāt manu pirmo mīlestību...
Tā kolektīvā bezapziņa sargā savus locekļus no iekšienes "fotografēšanas", pieļaujot to tikai īpašās rituāli noformētās situācijās:
- Paskaties mīļais, cik es šodien esmu skaista - tas ir par godu mūsu kāzu gadadienai!
No naivi materiālistiska viedokļa šādi ierobežojumi ir ne visai izskaidrojami, bet tie gūst pilnīgu pamatojumu, ja izprotam psihes likumus un vērtības. Viens no šādiem likumiem ir neatkārtojamības princips: pasaulē - ne ārējā, ne iekšējā - nekas neatkārtojas un nepakļaujas atjaunošanai.
Tātad iespaids ir vērtīgs tikai tik ilgi, kamēr tas ir svaigs, un atgūt šo svai-gumu nevar pat ar vislabāko atmiņu. Interesanti, ka zemapziņa, kurai ir savs priekšstats par cilvēka ārējo un iekšējo dzīvi, bieži vien pati regulē cilvēka uzmanības enerģētiku, aizvadot pa iekšējās uztveres kanālu šķietami nebū¬tiskus ārējus iespaidus, un tad cilvēks, vakarā aizvēris acis, pēkšņi sāk pārdzīvot kādu no apziņas viedokļa niecīgu epizodi, kura nez kādēļ spēcīgi iespiedusies viņam atmiņā un radījusi negaidītas izjūtas.
Personība un subpersonas
Vēl viena būtiska smalka īpatnība: cilvēka iekšējo pasauli nevajadzētu jaukt ar viņa personību jeb viņa "Es". Personība nekad nav redzama tieši - ir redzama tikai tās ietekme tajās vai citās izpausmēs. Cilvēka iekšējo pasauli lielākoties veido ārējās pasaules iespaidi, sociālas nostādnes, viņa sociālajā vidē vispārpieņemtā pasaules aina un ētika, tradicionālie reliģiskie priekšstati, kaut kādā veidā apstrādāti spilgti dzīves iespaidi, kas tiešā (un arī pārnestā) nozīmē tomēr nepieder viņa personībai.Pastāv izplatīts viedoklis, ka personība vairāk izpaužas cilvēka iekšējā pasaulē, bet ne vienmēr tas tā ir - ir cilvēki, kuru personība vairāk izpaužas ārēji vai viņu iekšējās uzmanības raksturā, vai arī ārējās izpausmes stilā. Tas acīmredzot ir atkarīgs no dabiskajām īpatnībām (kas atspoguļojas horoskopā) un nedaudz - no paša cilvēka pūliņiem viņa dzīves laikā. Tāpēc ārēju izpausmi vajag nošķirt no pašizpausmes: pirmā ir iekšējā objekta ārēja izpausme, bet otra - personības, "Es" izpausme kādā mate¬riālā. Un tā var būt gan pilnībā ārēja darbība, gan iekšēja dzīve, gan interiorizācijas process.
Bet droši vien pašizpausme ir visspilgtākā, kad tā notiek eksteriorizācijas procesa materiālā, proti, ārēji paužot iekšējās pasaules objektus.
Tāpēc patiesā personība, iekšējais (dziļākais jeb patiesais) "Es" ir pārāk efemers, lai to varētu precīzi identificēt, bet tik un tā mēs daudzreiz sakām "Es", turklāt pietiekami stingrā balsī, un arī svešu "Es" uztveram kā pietiekami vielisku (psiholoģiskā nozīmē). Ko mēs ar šo „Es” izsakām?
„Tēvs tev varbūt ir atļāvis, bet Es aizliedzu!” mamma stingri saka meitai,
un meita viņu lieliski saprot, neiedziļinoties nekādās filozofiskās vai mis-tiskās niansēs.
Kas īsti ir šis "Es", kas mammas balsī tiek enerģiski uzsvērts ar intonāciju, bet rakstos - pat īpaši izcelts? Tā, protams, nav personība, bet gan kaut kas daudz mazāks, daudz noteiktāks un blīvāks, tomēr sadzīvē visai svarīgs, proti, subpersona, kas atbilst noteiktai dzīves lomai, minētajā piemērā - Mātes lomai.
Termins subpersona bieži atrodams 20. gs. beigu psiholoģiskajā literatūrā, bet parasti bez īpaša izskaidrojuma, it kā tas būtu kaut kas pats par sevi saprotams - kaut kas līdzīgs autonomai psihes daļai. Taču šāds priekšstats, pēc autora do¬mām, ir krietni vien nepietiekams un subpersonas jēdziens prasa detalizētu aprakstu gan teorētiskā, gan praktiskā ziņā; šai tēmai ir veltīta raksta autora grā¬mata "Cilvēks ar daudzām sejām" ("Человек Многоликий").
Personiskais un pārpersoniskais
Ko cilvēks uzskata par "savu"? Kur ir robeža starp savu un svešu? Psihei un bieži vien arī apziņai tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem."Viņš ir slikts cilvēks - baigais egoists," - tā ir replika, kas parasti ietver pilnīgi konkrētu saturu (atteicās uzklausīt manus iespaidus par jauno pielūdzēju vai pēc sevis nesakopa virtuvi utt.), bet kāda ir tās nozīme, jēga?
Proti, kur meklējama principiālā atšķirība starp egoistu un neegoistu, un ko vispār nozīmē raksturojums "cilvēks interesējas tikai par sevi"? Vai to, ka viņam nav intereses par ārējo pasauli? Vai arī to, ka viņš neko nedara ārējās pasaules labā. Visbiežāk gan ikdienas valodā ar vārdu egoists tiek apzīmēts cilvēks, kas nevēlas ņemt vērā tuvākā intereses.
Ielūkojoties dziļāk individuālajā zemapziņā, vienmēr var konstatēt arī kolektīvo bezapziņu - tāds ir 20. gadsimta dzīļu psiholoģijas pētījumu kopējais secinājums no K.G.Junga līdz pat S.Grofa darbiem. Ar ko tad būtiski atšķiras "personisks" cilvēks no "transper-soniska"? Šis jautājums nešķiet vienkāršs, bet normālā cilvēka psiholoģija to nevar ignorēt.
Smalkā pasaule: egregori, daimoni, arhetipi
Radoši cilvēki ir kaprīzi un mainīgi - to var apstiprināt jebkurš, kas ar viņiem cieši saskaras. Ar ko gan tas ir saistīts?
Līdz ausīm ieejot savā iekšējā pasaulē un pilnīgi atslēdzoties no ārējās, cilvēks atklāj, ka iekšējās pasaules tēliem piemīt noturība un patstāvīga radītspēja, un tie var stipri ietekmēt sava "saimnieka" emocijas, domas un gribu.
Bieži cilvēks sevī saduras ar grūti vadāmu zvērudārzu, kam ir liela vara pār cilvēka problēmām un programmām. Turklāt izrādās, ka cilvēka iekšējās programmas ir cieši saistītas ar kolektīvo apziņu un bezapziņu, piemēram, ar galvenajiem viņa ģimenes, uzņēmuma, tautas mītiem. Pat vairāk: cilvēks sev svarīgākās atklāsmes rod, svarīgākos lēmumus pieņem vai rīcību izdara stāvoklī, ko būtu dabīgi saukt par pārpersonisku, - dzejnieku apmeklē mūza, administratoru, kas gatavojas pieņemt atbildīgu lēmumu, - viņa kolektīva eņģelis, politiķi - tautas vadītājs gars. Pat visparastākais cilvēks liktenīgu lēmumu un dzīves pavērsiena mirkļos jūt sevī darbojamies spēkus, kas pārsniedz viņa saprāta un iespēju robežas. Tā izpaužas arhetips, kas viņu vada, vai skan viņa globālais dzīves sižets.
Tā nu cilvēka iekšējā pasaule tiek pakļauta ietekmei no trijām pusēm: no vienas puses cilvēks gūst iespaidu un uzdevumu plūsmu no ārējās pasaules, ko viņš saņem ar maņu orgānu un sociālo situāciju starpniecību. No otras puses viņa psihe tieši uztver sūtījumus no kolektīvās bezapziņas. Bet no trešās puses pakāpeniski risinās viņa indi-viduālā dzīves programma, ko realizē viņa dziļais "Es". Tikt skaidrībā visos šajos procesos nemaz nav vienkārši, un uzdevums sarežģījas vēl arī tāpēc, ka dažādos cilvēkos šie procesi norisinās (un tiek apjēgti) ļoti atšķirīgi, bet spēki, kas cilvēku vada, nemaz netiecas tieši stādīties priekšā”:
–Sveiks! Te runā ģimenes kolektīva griba!
- Čau! Esmu tava augstākā sākotne!
- Hallo! Ar tevi runā tavas tautas dvēsele!
Cilvēks izjūt dažādus gribas impulsus, pārdzīvo emocijas, ķer un modulē domas, bet - no kurienes tas viss pie viņa nāk un uz kurieni tiecas aizvest viņa apziņu un gribu - noskaidrot nepavisam nav viegli, taču arī ne bezcerīgi, ja vien cilvēkam ir smalkās pasaules karte un priekšstats par to, kādi ir tās iemītnieki, kādi ir to ieradumi un uzvedība, kā labāk veidot ar tiem attiecības un cik daudz tie pakļaujas pieradināšanai.
Uzskatu, ka smalkās pasaules biežāk sastopamie apdzīvotāji - egregori (kolektīvu eņģeļi), daimoni (eņģeļi tehnologi) un arhetipi (smalkās pasaules objekti, kas radīti tiražēšanai "blīvajā pasaulē"), tostarp arī augstākie arhetipi, - psiholoģijai ir skaidri un pamatīgi jāapraksta.
Der atšķirt to, ka cilvēkam ir personiskie eņģeļi, kas raksturīgi tieši viņam un kas uzrodas, atkārtojoties līdzīgām iekšējām situācijām, bet ir arī, ja tā var teikt, kolektīvie jeb pārpersoniskie eņģeļi, kas cilvēku "apciemo" tikai reizumis un kas nav cilvēka "personisks īpašums". Arī ar tiem var veidot attiecības un reizēm izmantot viņu pakalpojumus, bet tas ir smalkāks darbs nekā personisko eņģeļu audzināšana, kurus var uztvert kā personīgās zemapziņas programmu personifikāciju vai noteiktus iekšējās pasaules aspektus.
Vārds egregors cēlies no grieķu egregoir, kas nozīmē - vērot. Taču mistiķu literatūrā šis vārds tiek izmantots vārda eņģelis nozīmē, piemēram, baznīcas eņģelis (pagātnē plaši izmantots) vai kāda cita kolektīva eņģelis. Egregors "blīvajā pasaulē" pulcina cilvēku kolektīvu un satur viņus kopā, līdz viņi izpilda tiem uzlikto uzdevumu, pēc tam kolektīvs izirst un egregors beidz pastāvēt.
Turklāt egregora izpratnē kolektīva uzdevums var stipri vien atšķirties no pašu kolektīva locekļu naivajām idejām par tā lomu pasaulē. Egregoram raksturīga noteikta ētika jeb vērtību orientācija, kas ir saistīta ar tā mērķiem, un brīžiem tā slikti saskan ar dažu cilvēku vērtību sistēmām, kuri šim egregoram kalpo. Tad šie cilvēki kolektīvā jūtas slikti, šauri un smacīgi, kaut gan acīmredzamu iemeslu tam var arī nebūt. Un pretēji - atradis "savu" egregoru, ar sev atbilstošu ētiku, cilvēks atplaukst, jūtas laimīgs arī bez acīmredzamiem iemesliem.
Daimons - tas ir mūzas vīriešu dzimtes variants, un šis vārds, pēc autora domām, labāk nekā jebkurš cits apzīmē eņģeli - smalko tehnoloģiju pārzini. Tā var būt dzejošana, māksla vai cilvēku un kolektīvu vadība. Daimona darbības pamatjēga ir smalkās pasaules objektu iemiesošana "blīvajā pasaulē"; tam viņš izmanto cilvēka enerģiju, reizēm - iedvesmojot cilvēku, bet reizēm - piespiežot viņu īstenot savu ideju. Tā var būt mājas celšana vai naudas pelnīšana, sieviešu pavešana vai bērnu radīšana, gleznas gleznošana vai tautas vešana pretim gaišai nākotnei.
Daimons cilvēku var pilnībā paverdzināt, padarīt viņa dzīvi nožēlojamu un vienveidīgu, pat viņu pazudināt, taču bez daimona nekādi plāni un pūliņi nevar vainagoties panākumiem, tāpēc pareizi izveidot attiecības ar to ir liela un smalka māksla. Daimonu ietekmes tēma ir cieši saistīta ar cilvēka subpersonu attīstības tēmu.
Augstākie arhetipi pēc savas būtības ir visabstraktākie filozofiskie jēdzieni, kas ir izpaustās pasaules esamības pamatā. Taču cilvēka uztverē arī tie pārvēršas sava veida eņģeļos - smalkos, visuresošos un varenos. Izveidotas attiecības ar tiem ir labs pamats jebkādam cilvēka psiholoģiskam darbam ar sevi. Pie augstākajiem arhetipiem pieder Globālais un Lokālais arhetips, Jan un Īņ, Radīšana, Īstenošana un Izšķīšana.
Cilvēka liktenis, ja to skata psihologa acīm, ir neparasta kompozīcija no iekšējās un ārējās pasaules aktivitātes, no ārējas izpausmes un iekšējas uztveres, no personisko eņģeļu dzimšanas, spēles un nāves, no sarežģītām intrigām ar pārpersoniskajiem eņģeļiem dzīves misijas vai augstākā "Es" vārdā. Tā ir kompozīcija, kas ietver visus šos procesus un parādības un ved tos uz mērķi, kurš neatrodas vis dzīves beigās, bet ir sadalīts pa visu dzīvi, sākot ar ieņemšanas brīdi un beidzot ar pēdējo elpas vilcienu uz zemes.
Literatūra.
1. Подводный А. Высшие архетипы: опыт психологического исследования. - М.: Аквамарин, 2003.
2. Подводный А. Психология для астрологов. - М.: УДИ, 2001.
3. Подводный А. Человек Многоликий. - М.: Аквамарин, 2003.
tulkojums Simons Bizuns
izmantota fotogrāfija no vietnes www.photodom.com
raksta pirā publikācija žurnāla "Astroloģijas Pasaule" 2005.gada pavasara un vasaras numuros
