Sākumlapa / Astroloģijas Raksti / Ap Astroloģiju / Keplers

AP ASTROLOĢIJU

01. OKT

Keplers

Keplers
Johanness Keplers - izcils vācu astronoms, matemātiķis un astrologs, viens no debesu mehānikas radītājiem - pasaulē nāca 1571. gada 27. decembri pkst. 14:06 Vācijas pilsētiņā Virtembergā. Viņš piedzima trūcīgā protestantu ģimenē, un viņa dzīve bija dažādu šķēršļu un grūtību pilna. Bērnībā Johanness bieži slimoja, vēlāk cieta no acu slimības un turklāt gandrīz nomira ar bakām.
Ar lielām grūtībām viņam izdevās pabeigt klostera skolu un 1589. gadā iestāties Tībingenes Akadēmijas garīgajā seminārā (tagadējā Tībingenes Universitāte), kur viņš studēja matemātiku un astronomiju. Viņa skolotājs profesors Mestlins bija slepens Nikolaja Kopernika sekotājs.
Arī Johanness iepazinās ar heliocentrisko sistēmu un drīzumā pats kļuva par Kopernika sekotāju. 1591. gadā viņš ieguva maģistra grādu.

Pēc akadēmijas beigšanas 1593. gadā J.Keplers tika apsūdzēts brīvdomībā, tāpēc teologa karjera viņam bija liegta.  Saņēmis matemātikas  pasniedzēja vietas piedāvājumu, J.Keplers no 1594. līdz 1600. gadam strādāja Grācas Augstākajā skolā. Jau 1596. gadā J. Keplers izdeva darbu "Kosmogrāfijas noslēpums", kas viņam atnesa pirmo slavu. Tā kā J.Keplers bija protestants, viņu, piedraudot ar nāvessodu, piespieda aizbraukt no Grācas.

1600. gadā viņš pārcēlās uz Prāgu pie slavenā dāņu astronoma Tiho Brahes, kas Johannesam piedāvāja būt par palīgu debesu novērojumos un astronomiskajos aprēķinos. Tā viņš sāka strādāt Rūdolfa II galmā - sākumā par Tiho Brahes asistentu, bet pēc viņa nāves 1601. gadā jau patstāvīgi, balstoties uz Tiho Brahes daudzo novērojumu materiāliem, kas nonāca J. Keplera rīcībā.

Glābjoties no reliģiskiem strīdiem, J. Kepleram beigās tomēr nācās aizbraukt arī no Prāgas. 1612. gadā viņš pārcēlās uz Linču, 1626. gadā - uz Ulmu. Kaut arī viņš bija galma matemātiķis, viņš bieži nesaņēma algu. Ari personiskajā dzīvē viņam neveicās. Viņa pirmā laulība beidzās nelaimīgi - sieva un viens no diviem Prāgā dzimušajiem dēliem nomira.

J. Keplera māte, kas nodarbojās ar astroloģiju, raisīdama par to interesi arī dēlā, 1615. gadā tika apsūdzēta burvestībās un ieslodzīta cietumā. Tikai pēc sešus gadus ilguša tiesas procesa J. Kepleram ar lielām grūtībām izdevās māti paglābt no sārta.

Arī zinātnieka otrā laulība nebija pasargāta no pārdzīvojumiem: nomira trīs no septiņiem bērniem. Pēc Rūdolfa II atkāpšanās no troņa jaunais imperators Kepleram pilnībā pārstāja maksāt algu un izdeva pavēli, kurā bija teikts, ka Keplera algas parādi ir jāizmaksā vairāku pilsētu maģistrātiem. J. Keplers gandrīz gadu apbraukāja dažādas pilsētas, bet Trīsdesmitgadu kara apstākļos spēja savākt tikai nenozīmīgu daļu no sev pienākošās summas, ko viņam netika izmaksājusi imperatora kase.

1630. gada 15. novembrī J. Keplers, braucot uz Rēgensburgu, lai saņemtu kaut daļu no sev pienākošās algas, nomira. Sievas un četru mazgadīgu bērnu mantojumā palika viens panēsāts kamzolis, daži kabatās atrasti vara naudas gabali, 2 krekli un 57 aprēķinu tabulas, 27 drukas darbi (daļa - vairāku sējumu apjomā), milzīga manuskriptu kaudze (tie gandrīz pēc 200 gadiem tika izdoti 22 sējumos) un 29 tūkstoši florīnu neizmaksātās algas parāds. J. V. Gēte ir rakstījis: "Ja salīdzina Keplera dzīvesstāstu ar to, par ko viņš ir kļuvis un ko izdarījis, nākas brīnīties un pārliecināties, ka patiesa ģēnija gars pārvarēs jebkurus dzīves šķēršļus."

Keplers un astroloģija

J. Keplers ir devis lielu ieguldījumu astroloģijas attīstībā. Būtībā viņš ir radījis šīs zinātnes kritērijus. Pēc J. Keplera domām, lai astroloģiju varētu uzskatīt par īstu zinātni, tai ir jāatbilst trim prasībām: jābalstās uz vienotu filozofiski astronomisku kosmogoniju; jābūt drošam eksperimentālam pamatojumam; pieņēmumu patiesums ir jāpārbauda praksē. Viņš centās astroloģijā radīt drošu aprēķinu bāzi, bez kuras nav iespējama precīza prognozēšana, tāpēc ieguldīja lielu darbu efemerīdu (Rūdolfa tabulu) aprēķinos.

Nozīmīgs ir J.Keplera devums loku aspektu teorijā: viņš uzskatīja, ka nevajag aprobežoties ar tradicionāli pieņemtajiem aspektiem, kurus iegūst, 360 grādus dalot ar 2, 3, 4, 6, 12, un ka aspektiem, kurus iegūst dalījumā ar citiem skaitļiem, arī ir noteikta nozīme. Aspektu teoriju viņš izmantoja darbā "Pasaules harmonija".

Jau pirmās J. Keplera astroloģiskās prognozes 1595. gadā bija ļoti veiksmīgas un atnesa viņam izcila astrologa slavu. Tomēr viņam bija skeptiska attieksme pret sava laika prognožu astroloģiju, un par tās visvājāko vietu viņš uzskatīja vienotas namu sistēmas trūkumu.
Pats J. Keplers domāja, ka planētas tiešā veidā neietekmē cilvēku un neveido viņa likteni, tikai atbilst organisma un arī dvēseles "vibrācijām" (bioritmiem). Tomēr viņš nopietni nodarbojās ar astroloģiskiem pētījumiem, vēlēdamies atdalīt graudus no pelavām, un sīki izpētīja pats savu horoskopu - šī analīze ir saglabājusies līdz mūsdienām un ir publicēta. Keplers nodarbojās arī ar kabalu. Viņa draugs bija rabīns Levs ben Becalels, leģendārais Golema radītājs.

J. Keplers sapņoja par simboliskās filozofiskās astroloģijas atdzimšanu uz pitagoriešu tradīciju pamata, viņš vēlējās to atbrīvot no māņticības. Viņa mērķis bija astroloģijas pārveide, pamatojoties uz eksperimentāliem pētī-jumiem. Pēc tā viņš tiecās visu dzīvi, sastādīdams horoskopus un prognozes un pārbaudīdams to precizitāti reālajā dzīvē. J. Keplers no 1628. līdz 1630. gadam bija slavenā karavadoņa Albrehta Vallenšteina personīgais astrologs, viņš karavadonim sastādīja horoskopu un precīzi prognozēja viņa nāvi.

Starp astroloģiskiem Keplera darbiem ir jāmin traktāts "De Fundamentis Astrologiae Certioribus" (publicēts Prāgā 1601. gada beigās), kas ietvēra laikapstākļu prognozi katram 1602. gada mēnesim, kā arī pēdējo grāmatu no darba "Trīs grāmatas par komētām" (1619) ar komētu astroloģiskās ietekmes analīzi.
Beigu beigās horoskopu sastādīšana kļuva par viņa ienākumu avotu, kas glāba zinātnieku dienās, kad viņš nesaņēma algu.

Sasniegumi

J. Keplers bija aktīvs Nikolaja Kopernika mācības piekritējs un ar saviem darbiem veicināja tās nostiprināšanos un attīstību. Viņš atklāja planētu kustības likumus (Keplera likumus), ar kuru palīdzību sastādīja planētu kustības tabulas (t. s. Rūdolfa tabulas). Keplera likumi bija pamatā Izaka Ņūtona atklājumiem par vispasaules gravitācijas likumu. Arī paša Keplera darbos atrodam ideju par pievilkšanas spēku (1609) un domu par to, ka paisuma un bēguma cēlonis ir Mēness. J. Keplers piedāvāja raksturot spēku kā paātrinājuma iemeslu.

J. Keplers pētīja ne tikai planētu riņķošanu, bet interesējās arī par citiem astronomijas jautājumiem. Viņa uzmanību piesaistīja komētas. Ievērojis, ka komētu astes vienmēr ir vērstas virzienā pret Sauli, Keplers izteica pieņēmumu, ka to astes veidojas Saules staru ietekmē, un vēlāk zinātnē šis apgalvojums tika apstiprināts.

J. Keplers lika pamatus aptumsumu teorijai. Viņš arī izgudroja teleskopu, kura objektīvs un okulārs ir divpusēji izliektas lēcas. Viņa traktātos ir aprakstīts aptuvens staru laušanas likums, pilnīgas iekšējas atstarošanās parādība, sniegta lēcas formula, redzes principi.

J. Keplers ir pieminējis arī sakarību starp planētu attālumiem un muzikālajiem toņiem diatoniskajā gammā, pieļaujot pāreju uz hromatisko gammu, ja ir 12 planētu sistēma (ieskaitot Sauli un Mēnesi). Ar to viņš jau iepriekš paredzēja mūsdienu priekšstatus par aprēķināmiem planētu orbītu attālumiem no Saules (Ticiusa-Bodes likums).

 Galvenie darbi

"Kosmogrāfijas noslēpums" (Mysterium Cosmographicum; 1596). Sāja darbā J. Keplers ir noteicis skaitlisko sakarību starp planētu attālumiem no Saules un pareizu sfērā iezīmētu daudzskaldņu izmēriem.
"Papildinājums Vitellijam jeb Optiskā astronomijas daļa" (1604), kā arī "Dioptrika" (1611) ir sacerējumi, kuros izklāstīti J. Keplera pētījumi optikā. Šeit sniegti jauni optikas pamati un redzes mehānisms. 1604. gadā Keplers noformulēja likumu par apgriezti proporcionālu sakarību starp gaismas intensitāti un attāluma kvadrātu līdz gaismas avotam.

"Jaunā astronomija" (Astronomia nova; 1609) ir vissvarīgākais J. Keplera darbs, kurā ir aprakstīti jaunās debesu mehānikas pamati. Darbs ir veltīts Marsa kustības pētījumiem, pamatojoties uz Tiho Brahes novērojumiem, un ietver divus pirmos planētu kustības likumus. J. Keplers uzskatīja, ka Saule ir viena no daudzām zvaigznēm un ka arī citām Visumā izkaisītajām zvaigznēm ir savas planētas.

Apcerējumā "Pasaules harmonija" (Harmonice Mundi; 1619) J. Keplers ir formulējis trešo planētu kustības likumu, apvienodams vienā veselumā visu planētu kustības teoriju. Balstoties uz pitagoriešu tradīcijām, viņš uzskatīja, ka pasaules pamatā ir harmoniskas attiecības, un šo uzskatu tad arī pauda minētajā darbā.

"Saīsināta Kopernika astronomija" (1618-1622). Šajā darbā Keplers ir izklāstījis Saules un Mēness aptumsumu teoriju un prognozēšanas paņēmienus. Šeit viņš ir parādījis, ka pirmie divi likumi, kurus viņš atklājis attiecībā uz Marsu, ir spēkā arī attiecībā uz visām citām planētām un Mēnesi, bet trešais - arī uz četriem tolaik zināmajiem Jupitera pavadoņiem.
"Rūdolfa tabulas" (Tabulae Rudolphinae; 1627) J. Keplers sastādīja, pamatojoties uz Tiho Brahes novērojumiem. Tās lāva aprēķināt planētu stāvokli jebkurā brīdī ar tiem laikiem ļoti lielu precizitāti. Šīs tabulas izmantoja vairākas astronomu un astrologu paaudzes.

 

Izmantotā literatūra.
1.   Саплин А. Ю. Астрологический энциклопедический словарь. - Москва, 1994.
2.   www.astrologic.chat.ru
3.   www.astro.physfac.bspu.secna.ru
4.   www.encyclopedia.astrologer.ru
5.   www.hrono.ru/ biograf/bio_k/kepler_iogann.html

 

Paksta pirmā publikācija žurnālā "Astroloģijas Pasaule" (Ziema 2005-2006) 

 

(izmantojot materiālu nekautrējieties atsaukties uz www.astropolis.lv)