Sākumlapa / Astroloģijas Raksti / Ap Astroloģiju / Omars Haijāms

AP ASTROLOĢIJU

04. OKT

Omars Haijāms

Omars Haijāms
Astronoms, matemātiķis, fiziķis, dzejnieks un filozofs, kas vēl savas dzīves laikā saņēma goda titulu Patiesības pierādījums, slaveno rubaju autors, dēvēts arī par gadsimta zinātņu vīru, jeb vienkārši, Omārs Haijāms, ir dzīvojis Vidusāzijā 11.-12. gadsimtā. Dzejnieks un matemātiķis vienlaikus - tas ir tik neparasti, ka vēl ne visai sen par dzejnieku Omāru Haijāmu un matemātiķi Omāru al-Haijāmu tika rakstīts kā par diviem dažādiem cilvēkiem. Taču ir saglabājušies dokumenti, kas attiecas uz viduslaikiem, un tajos dzejnieks un zinātnieks Omārs Haijāms ir minēts vienā personā.

Iespējams, personas dubultošanās radusies tāpēc, ka persiešu sacerējumos viņš tiek dēvēts par Omāru Haijāmu, bet arābu — par Omāru al-Haijāmī.
Viduslaiku vēsturiskajos sacerējumos un zinātniskajos traktātos, kuros pieminēts Haijāms, viņš tiek dēvēts par viedo. Droši vien tāpēc vairums informācijas par Haijāmu vispirms attiecas uz viņa zinātnisko darbību, galma astrologa karjeru.

Omāra Haijāma personība ir tik neparasta, ka par viņa dzīves gājumu lielākoties vēsta pārsteidzošas leģendas, nevis konkrēti un droši fakti. Tāpēc apkopot biogrāfisko materiālu par šo cilvēku ir grūti, jo reālie notikumi jaucas ar leģendām, bet leģendas dzēš laika robežas...
Omārs Haijāms ir dzimis Nišapūrā, pilsētā, kas atrodas Irānas austrumos, senā kultūras provincē Horāsānā.

Omāra Haijāma dzimšanas datumu izdevās noteikt pēc horoskopa, ko sastādīja vēsturnieks Abūlfazls al-Baihakī grāmatā "Papildinājums "Zināšanu sargātājiem"". Tā kā viņš personiski pazina Haijāmu, tad uz šiem datiem var paļauties. No tiem varam uzzināt, ka "viņa horoskopa zīme bija Dvīņi; Saule un Merkurs bija Dvīņu trešajā grādā, Merkurs bija savienots, bet Jupiters attiecībā pret abiem bija triagonālā aspektā". Pirmais šī horoskopa analīzi veica indiešu pētnieks Svami Govinda Tirtha, iegūdams precīzu dzimšanas datumu — 1048. gada 18. maiju (1). Viņš aprēķinos izmantoja indiešu viduslaiku planētu kustību tabulas. Vēlāk viņa aprēķini tika daudzkārt pārbaudīti. Pirms šīs horoskopa analīzes lielākajā daļā avotu par Haijāma dzimšanas gadu tika minēts 1040. gads vai pat 1017. gads — atbilstoši dažām leģendām par Haijāmu.

Tomēr, ņemot vērā avota ticamību par sniegtajiem horoskopa datiem un atšķirību izmantojamo planētu tabulu aprēķinos, ar lielu pārliecību var apgalvot, ka slavenā zinātnieka dzimšanas gads ir 1048. un nepavisam ne 1017. vai 1040. gads. Jo nevienā no diviem pēdējiem minētajiem gadiem līdz pat Svami Govindas Tirthas aprēķinātajam laikam nebija iespējama horoskopā redzamā planētu konfigurācija.

Starp citu, noteiktais dzimšanas datums liek apšaubīt skaisto leģendu, ko ir aprakstījis arī angļu dzejnieks Edvards Ficdžeralds savā slaveno Haijāma rubaju tulkojuma priekšvārdā. Leģenda vēsta par Omāra Haijāma, Hasana as-Sabāha un Nizāma al-Mulka kopīgo mācību laiku Nišapūrā un jauniešu draudzību, kurai bija liela ietekme uz Haijāma turpmāko dzīvi. Taču pieejamā informācija liecina, ka Nizāms al-Mulks ir dzimis 1017. gadā, bet Hasans as-Sabāhs - 1054. gadā, un tātad nav atbilsmes starp viņu dzimšanas datiem.

Omāra Haijāma pilns vārds ir Gijātaddīns Abu al-Faths Omārs ibn Ibrāhīms Haijāms Nišabūrī. Vārds Haijāms nozīmē teltinieks jeb telšu meistars, no vārda haima - telts. Ibn Ibrāhīms nozīmē — Ibrāhīma dēls. Tātad Haijāma tēva vārds bija Ibrāhīms, un viņš bija no amatnieku dzimtas. Par Haijāma ģimeni nekas vairāk nav zināms, taču var pieņemt, ka vecākiem ir pieticis līdzekļu, lai nodrošinātu dēlam izglītību tālaika prestižajās mācību iestādēs.

Arī par Haijāma jaunības gadiem nav gandrīz nekādu ziņu. Al-Baihakī rakstīja, ka Haijāms "bija no Nišapūras - gan pats šeit dzimis, gan viņa priekšteči". Uz to norāda arī tas, ka vārdam ir pielikums Nišapūrī (persiešu valodā) vai an-Naisabūrī (arābu valodā).
Tajā laikā Nišapūra, kas atradās Irānas austrumos, senā kultūras provincē Horāsānā, bija liela tirdzniecības pilsēta, ar vairākiem simtiem tūkstošu iedzīvotāju. Turklāt Nišapūra, būdama viens no galvenajiem Irānas kultūras centriem, bija slavena ar savām bibliotēkām, no 11. gadsimta pilsētā pastāvēja skolas - vidēja un augstāka līmeņa medreses.

Omārs Haijāms mācības uzsāka Nišapūras medresē, kas tolaik tika uzskatīta par vienu no labākajām Irānā, un tajā valsts dienestam tika gatavoti garīgie kalpotāji un augsta ranga ierēdņi. Pēcāk Haijāms turpināja skoloties Samarkandā un Balhā - lielos Vidusāzijas kultūras centros.

Haijāmam bija lieliskas dabas dotas dāvanas un atmiņa, jau septiņpadsmit gadu vecumā viņš bija ieguvis plašas un pamatīgas zināšanas filozofijā, kā arī citās viduslaikiem tradicionālajās eksaktajās un humanitārajās zinātnēs - matemātikā, ģeometrijā, fizikā, astronomijā, teozofijā, korānistikā, vēsturē, tiesību zinātnēs, dzejas mākslā. Tāpat viņš esot mācījies medicīnu un mūzikas teoriju. Viņš labi zināja arābu literatūru, pilnībā prata arābu valodu. Haijāms ne tikai zināja no galvas Korānu, bet arī spēja sniegt skaidrojumu jebkurai šīs musulmaņu svarīgākās grāmatas vietai. Tādēļ pat galvenie islama teologi neuzskatīja par apkaunojumu vērsties pie viņa pēc konsultācijas. Taču viņa uzskati neatbilda ortodoksālā islama priekšstatiem. Haijāms bija pazīstams arī ar Eiropas antīkās zinātnes sasniegumiem - Arhimēda, Eiklīda, Aristoteļa darbiem, kas bija iztulkoti arābu valodā.

Tālaika izglītības sistēma bija balstīta uz atcerēšanos un iemācīšanos no galvas. Haijāms, kam piemita neparasti laba atmiņa jau no dabas, turklāt vēl to īpaši vingrināja. Al-Baihakī ir pierakstījis šādu nostāstu: "Reiz Isfahānā Haijāms uzmanīgi izlasīja grāmatu... septiņas reizes un, iemācījies to no galvas, atgriezās Nišapūrā un nodiktēja to. Kad viņa nodiktētais teksts tika salīdzināts ar oriģinālu, netika atrastas lielas atšķirības." Ir izteikti minējumi, ka tas bija Ptolemaja "Almagesta" tulkojums arābu valodā: tā kā Haijāmam to nebija iespējams iegādāties, viņš to nolēma šādi "nokopēt".
Haijāma zinātniskais darbs un nozīmīgākie atklājumi galvenokārt saistījās ar matemātiku. Izcila zinātnieka slavu viņam atnesa "Traktāts par algebras un al-mukabalas (2) pierādījumu problēmām", kuru viņš sarakstīja Samarkandā 11. gadsimta 60. gados. Pēc tam viņam aizbildniecību sāka izrādīt pie varas esošie mecenāti.

Jāpiebilst, ka Haijāma laikā zinātnieks pētījumus regulāri drīkstēja veikt tikai tad, ja kāda valdnieka galmā ieņēma vienu no četriem amatiem, proti, bija sekretārs, dzejnieks, astrologs vai ārsts. Zinātnieka liktenis galvenokārt bija atkarīgs no valdnieka laipnības vai nelaipnības, viņa rakstura un kaprīzēm, galma intrigām un apvērsumiem. Tādēļ arī Haijāma liktenis, protams, bija atkarīgs no aizbildņiem, kurus viņš ar pateicību pieminēja savos darbos.

Acīmredzot pirmais no pazīstamākajiem Haijāma aizbildņiem bija Samarkandas pilsētas galvenais tiesnesis Abu Tāhirs Abdarrahmāns ibn Alaks - tieši ar viņa atbalstu Haijāms sarakstīja minēto traktātu matemātikā. Ļoti iespējams, ka tieši Abu Tāhirs Haijāmu ir stādījis priekšā viņa nākamajam aizbildnim - Buhāras valdniekam Šamam al-Mulūkam. Valdnieks esot ļoti cildinājis zinātnieku un pat sēdinājis imāmu(3) Omāru sev blakus uz troņa.

1074. gadā Omārs Haijāms tika aicināts uz dienestu varenā Seldžuku dinastijas valdnieka Ma-likšāha galmā Isfahānā, spēcīgās Seldžuku valsts galvaspilsētā. Pilsēta bija slavena ar vērtīgu rokrakstu kolekciju, tajā pastāvēja stingras kultūras tradīcijas, un Malikšāha vezīra(4) Nizāma al-Mulka valdīšanas laikā tā bija aktīvs zinātniskais centrs, kurā darbojās daudzi zinātnieki. Tieši šeit sākās Haijāma darbības auglīgākais, divdesmit gadus ilgais periods. Ar gudrā un talantīgā Nizāma al-Mulka (1018-1092) atbalstu Haijāma rīcībā tika nodota viena no tālaika lielākajām observatorijām - Isfahānas observatorija. Viņa uzdevums bija vadīt galma observatoriju, kā arī radīt jaunu, pilnīgāku kalendāru.

Haijāms kļuva par sultāna goda galminieku. Leģenda vēsta, ka Nizāms al-Mulks esot piedāvājis Haijāmam valdīt pār Nišapūru un tās apkaimi, bet Haijāms esot atbildējis, ka neprot valdīt pār cilvēkiem. Tad Nizāms al-Mulks piešķīris Haijāmam gada algu - 10 000 zelta dināru (tā bija milzīga sumina), lai viņš netraucēti varētu nodoties zinātnei.

Malikšāha galmā Omārs Haijāms turpināja arī pētījumus matemātikā. 1077. gadā viņš pabeidza "Komentārus par grūtajiem Eiklīda postulātiem". Līdz mūsdienām nav saglabājies Haijāma darbs "Aritmētikas grūtības" - tajā bija aplūkots, kā no veseliem skaitļiem izvilkt jebkuras pakāpes sakni, un sniegta formula, kas vēlāk tika nosaukta par Ņūtona binomu. Reizēm tiek pausts apgalvojums, ka Haijāms ar savām matemātikas zināšanām esot apsteidzis savu laikmetu par 500 gadiem. Norādes viņa paša darbos liecina, ka zinātnieks ir sarakstījis arī oriģinālu traktātu par mūzikas matemātisko teoriju.

1079. gadā kopā ar vairākiem citiem astrologiem viņam izdevās sastādīt jaunu kalendāru, kas tika nosaukts Malikšāha vārdā, — par godu Haijāma augstākajam aizbildnim. Šis saules kalendārs atšķirībā no citiem bija loti precīzs un pārspēja pat Gregora kalendāru. Haijāmam bija arī citi pētījumi astronomijā. Balstoties uz vairākus gadus ilgušiem debesu ķermeņu kustības novērojumiem, viņš sastādīja "Malikšāha astronomijas tabulas". Viduslaikos šīs tabulas Austrumos bija plaši izplatītas. Diemžēl vēlāk tās tika nozaudētas, tāpat kā daudzi Haijāma darbi par matemātiku.

Haijāma laikā astronomija bija cieši saistīta ar astroloģiju. Haijāms bija viens no Malikšāha tuvākajiem galminiekiem un, protams, galmā pildīja astrologa pienākumus. Ir ziņas, ka viņš sniedzis arī meteoroloģiskas prognozes.
Omāra Haijāma divdesmit gadu ilgais, salīdzinoši mierīgais dzīves periods Malikšāha galmā pēkšņi beidzās 1092. gada nogalē, kad sultāns gāja bojā nelaimes gadījumā. Turklāt mēnesi pirms šī notikuma tika nogalināts arī Nizāms al-Mulks. Viduslaiku avotos abu Haijāma aizbildņu nāvē tiek vainoti ismailīti (5): Nizāmu al-Mulku esot nodūris ismailīts, kas nokļuva pie viņa, pārģērbies par dervīšu - ceļojošu musulmaņu mūku, bet Ma-likšāhs esot slepeni noindēts. Bailes no sazvērestībām radīja pastiprinātu aizdomīgumu, slepenas apsūdzības un izrēķināšanos. Sākās nežēlīga cīņa par varu, un impērija pamazām sāka brukt.

Šajā laikā Malikšāha atraitne Turkāna Hātūna panāca, ka par sultānu tiek pasludināts viņas jaunākais dēls Mahmūds, kas bija tikai 5 gadus vecs, - tā viņa kļuva par faktisko valsts valdnieci. Haijāma stāvoklis Turkānas Hātūnas galmā nebija visai drošs. Valdniece, kas ar neuzticību bija izturējusies pret Nizāmu al-Mulku, nejuta uzticību arī pret viņam tuvu stāvošām personām. Vēl kādu laiku Haijāms pildīja astrologa un ārsta pienākumus un turpināja strādāt observatorijā, taču viņa darbs vairs netika atbalstīts.

Haijāma karjeras beigas galmā tiek saistītas ar kādu notikumu, ko viņa biogrāfi attiecina uz 1097. gadu: Malikšāha jaunākais dēls Sandžars bija saslimis ar vējbakām (droši vien ar vējbakām pirms tam bija slimojuši arī viņa divi brāļi, no kuriem viens — Mahmūds - nomira), un viņu ārstējošais Omārs Haijāms bija tik nepiesardzīgs, ka pauda savas bažas par zēna dzīvību. Vezīram teiktos vārdus noklausījās kalps, kas pēcāk tos savā interpretācijā atstāstīja troņmantiniekam. Un Sandžars, kas 1118. gadā kļuva par sultānu un valdīja Seldžukas valstī līdz 1157. gadam, visu mūžu juta naidu pret Haijāmu.

Pēc Malikšāha nāves Isfahāna zaudēja galvenā zinātniskā centra statusu, galvaspilsēta tika atkal pārcelta uz Mervas pilsētu Horāsānā. Par Haijāma dzīves vēlīno posmu ir zināms tikpat maz kā par viņa jaunību. Kādu laiku Haijāms esot uzturējies Mervā, bet pēc tam atgriezies dzimtenē - Nišapūrā. Haijāma dzīvesveids pamazām mainījās, viņš kļuva atturīgāks un noslēgtāks. Viņš pasniedza Nišapūras medresē, kur tam bija nedaudzi tuvākie skolnieki. Retu reizi viņš pieņēma zinātniekus, kas meklēja palīdzību, dažkārt piedalījās diskusijās. Turpinot pētījumus eksaktajās zinātnēs, viņš šajos gados sarakstīja apcerējumu fizikā "Par mākslu noteikt zelta un sudraba daudzumu to sakausējumos". Mūsdienu speciālisti uzskata, ka šim traktātam tolaik bija liela zinātniska un praktiska nozīme.

Vēsturnieks al-Baihakī ir pieminējis Haijāma skarbumu, īpaši dzīves pēdējos gados, viņa noslēgtību, kā arī to, ka "viņš bija skops grāmatu rakstīšanā un pasniegšanā". Šajā īsajā piezīmē pausta izcilā viduslaiku zinātnieka darbības traģiskā kolīzija. Savas izcilās zināšanas, kas krietni apsteidza viņa laikmetu, Haijāms spēja izklāstīt tikai pavisam īsos sacerējumos, tie kļuva lakoniski, dažkārt aizņemot tikai dažas lappuses.

Piedevām izcilā matemātiķa un astronoma slavai Haijāms šajos gados guva arī brīvdomātāja un ticības atkritēja slavu. Haijāma filozofiskie uzskati izraisīja dusmas islama piekritējos, un viņa attiecības ar augstākiem garīgajiem līderiem krietni vien pasliktinājās. Tās kļuva pat tik draudīgas, ka viņš, jau padzīvojis būdams, bija spiests doties garajā un grūtajā svētceļojumā uz Meku. Vēsturiskajos avotos tā arī ir rakstīts: "Lai saglabātu acis, ausis un galvu, šeihs Omārs Haijāms devās hādžā (6)." Pēc atgriešanās no svētceļojuma Omārs Haijāms apmetās uz dzīvi nomaļā ciemā netālu no Nišapūras un lielāko laika dalu veltīja lasīšanai. Viduslaiku biogrāfi nav minējuši, ka viņš būtu bijis precējies un viņam būtu bērni.

Haijāms esot piekritis sastādīt astroloģiskas prognozes  tikai izņēmuma kārtā. Viņa astrologa autoritāte bija ļoti liela līdz pat pēdējam dzīves mirklim, taču vērsties pie viņa bija iespējams tikai ar nedaudzu draugu starpniecību.
Visu savu radošo dzīvi Omārs Haijāms rakstīja īsus, filozofiskus un dzīves gudrībām bagātus dzejoļus — rubajas. Rubajas netika uzskatītas par nopietnu dzeju, tādēļ laikabiedri neatzina Omāra Haijāma dzejnieka talantu. Droši vien arī pats Haijāms tām nepiešķīra īpašu māksliniecisko vērtību, visticamāk, tās tapa spontāni un bija domātas nelielam draugu un skolnieku lokam. Viņa četrrindes atklāj mirkļa noskaņojumu, tāpēc to saturs ir dažāds un pretrunīgs, bieži vien - ar zemtekstu. Mūsdienās Omāra Haijāma rubajas ir viduslaiku Austrumu lirikas klasika, kas joprojām piesaista vieda vārda cienītājus.

Precīzs Omāra Haijāma miršanas gads nav zināms. Ilgu laiku par to tika uzskatīts 1123. gads. Bet ir saglabājušies vairāki savstarpēji pretrunīgi avoti, kuros zinātnieka miršanas gads tiek datēts mazliet atšķirīgi. Pēc Nizāmī Samarkandī teiktā, tas var būt 1131. vai 1132. gads. Savukārt rakstnieka Jar-Ahmeda Tabrīzī manuskriptā "Prieka mājoklis" ir divas norādes uz iespējamo Haijāma miršanas datumu, un tad atkarībā no tā, kādas astronomiskās tabulas tiek izmantotas, pastāv divi varianti. Ja pieņem pirmo variantu - 1122. gada 23. martu, tad ir jāpieļauj, ka pirmajā avotā ir kļūda. Otrs variants - 1131. gada 4. decembris - nav pretrunā ne ar vienu no dokumentiem, tāpēc tieši to vajadzētu uzskatīt par pareizāko miršanas datumu.

No 12. gadsimta līdz mūsdienām ir nonācis stāsts par zinātnieka un dzejnieka dzīves pēdējām stundām. Al-Baihakī to esot dzirdējis no kāda Haijāma radinieka. Šajā dienā Omārs Haijāms lasīja Ibn Sinas (Avicennas) "Dziedināšanas grāmatu". Ticis līdz nodaļai "Vienotais un daudzskaitlīgais", Haijāms palūdza, lai ataicina testamenta sastādīšanai nepieciešamās personas. Visu šo dienu viņš ne ēda, ne dzēra un vakarā, beidzis pēdējo lūgšanu, paklanījās līdz zemei un, ceļos nometies, sacīja: "Dievs! Visiem saviem spēkiem centos Tevi iepazīt. Piedod man! Cik Tevi esmu iepazinis, tik ari esmu Tev tuvojies." Ar šiem vārdiem uz lūpām Omārs Haijāms tad arī atstāja šo pasauli.

Omāra Haijāma kaps atrodas Nišapūrā blakus imāma Mohammeda Mahrūga mošejai. Uz kapa 1934. gadā par Haijāma cienītāju saziedotajiem līdzekļiem tika uzstādīts obelisks. Uz tā ir uzraksts: Viedā nāve hidžras (7) 516. g. pēc Mēness kalendāra.



Paskaidrojumi

(1) Ir pētnieki, kas šaubās, vai horoskops, kas bija pieejams Al-Baihakī, tiešām bija Haijama, nevis kādas citas personas dzimšanas horoskops. Jo dažas leģendas vēsta, ka Haijamam bija jāpiedzimst agrāk, vai arī jādomā, ka tās ir nepareizi uztvertas.
(2) Al-mukabala - vienādojumu risināšanas paņēmiens, kad no abām vienādojuma daļām tiek atņemts vienlīdzīgais loceklis.
(3) Imāms - musulmaņu garīgais vadonis.
(4) Vezīrs - augstakais ierēdnis musulmaņu valstīs; mūsdienās atbilst premjerministra amatam.
(5) Reliģiki pilitiskas kustības locekļi, kas tolaik vērsās pret turku aristokātiju. Šīs radikālās kustības līderis bija Hasans As-Sabahs. Viņa sekotāji bija pazīstami pēc nosaukuma hašišīni. Šis vārds eiropiešu izrunā skanēja kā "asasīni", dažās eiropiešu valodās iegūstot nozīmi - slepkavas.
(6) Hādžs - musulmaņu svētceļojums uz Mekas svētnīcu Kaabu vai uz Medīnu, kur atrodas Muhameda kapa vieta. 
(7) Hidžra - Muhameda un pirmo musulmaņu pārcelšanās no Mekas uz Medīnu (622.g) kur tika nodibināta pirmā musulmaņu kopiena; hidžra musulmaņiem ir gadu skaitīšanas sākums.

 Avoti.
1. Омар Хайям. Рубай.-Москва: Эксмо, 2005.
2. www.Khayyam.nev.ru
3. www.omar.by.ru
4. www.ox.olegern.net
5. www.refal.net/turchin/phenomenon/chapter11.htm
6. www.translit.newmail.ru/omar/intro.html

 

raksta pirmā publikācija žurnāla "Astroloģijas pasaule" 2006.gada pavasara numurā

(izmantojot materiālu nekautrējieties atsaukties uz www.astropolis.lv)