Sākumlapa / Astroloģijas Raksti / Ap Astroloģiju / Garīgu domu kalendārs - februāris

AP ASTROLOĢIJU

20. FEB

Garīgu domu kalendārs - februāris

fragmenti no Beinsa Duno sarunām ar skolniekiem (Simona Bizuna tulkojumā un sakārtojumā 1995-2008) 

1.februāris


Mēs saucam par laimi – vēlmju īstenošanos. Bet cilvēka laime var nebūt savā tautā: vācieša laime nav tikai Vācijā un angļa laime nav tikai Anglijā. Redzam bulgārus izkaisītus pa pasauli – tie meklē laimi, redzam amerikāņus Vācijā un angļus Indijā – visi meklē laimi.
Cilvēka laime nav tikai zemē, kuru viņš apstrādā. Daļa apstākļu atrodas augsnē, cita – gaisā, ūdenī, barībā, bet daļa apstākļu atrodas uz Saules, Venēras, Jupītera kā arī citām zvaigznēm un planētām. Ja cilvēks zinātu likumus kā ar tām stāties kontaktā, viņš rastu apstākļus un tos saprātīgi izmantotu. Ja būtu augstāka apziņa, cilvēks telegrafētu draugiem uz Saules, lai viņam sūta apstākļus, kas ir tur. Saņēmuši telegrammu, tie  viņam atsūtītu elementus, kas nepieciešami. 

***
Daba strādā lēni, bet secīgi. Pētot formas, caur kurām ir izgājis cilvēks, jūs redzat, ka lai izveidotu šodienas cilvēka formu, daba ir izmantojusi miljoniem gadu. Bet izsekojot cilvēka attīstībai mātes organismā, no embrija līdz viņa šodienas formai jūs redzat, ka īsā, deviņu mēnešu periodā, cilvēks iziet cauri visām šīm dzīvības formām.
Strādājot sistemātiski un secīgi, var saīsināt darbu, veicot to ļoti īsā laika periodā.  Tas atkarīgs no cilvēka domas intensitātes. 

***

2.februāris

Pienāks diena, kad Zemes ass iztaisnosies. Arī cilvēks tad “iztaisnosies”. Klimats uz Zemes kļūs patīkams un veselīgs. Cilvēka galvas forma pārveidosies. Rokas un kājas gūs skaistāku formu. Šo pārvērtību rezultātā cilvēkā dzims brālības ideja. Ļaudis dzīvos kā brāļi un māsas...

***
Jautājums par brīvību ir dziļš. Kad rokas pirksts ir brīvs? – Kad ir saistīts ar roku. Ja atstāj roku, tas zaudē savu brīvību. Tātad patiesa brīvība, nozīmē iekšēju saikni ar lietām. Ja pārtrūkst saikne starp pirkstu un roku – brīvība pazūd. Pirksts ir brīvs, kamēr veic noteiktu darbu, kamēr kalpo. Šai ziņā brīvība paredz kaut kādu pienākumu. Cilvēks ir brīvs – mācīties vai nemācīties, bet ja iesāk mācīties, viņš ierobežojas. Cilvēks ir brīvs ēst vai neest, bet ja sāk ēst, viņš ierobežojas. No tā redzam, ka mēs runājam par  relatīvu brīvību.
 
3.februāris

Kā skolniekiem, jums ir jāstrādā pie tā lai atmostas augstākā, Dievišķā apziņa - pie augstāko smadzeņu centru attīstīšanas. Lai šie centri kļūtu par dievišķo ideju un jūtu vadītāji. To palīdz veikt jauna veida domas. Cilvēkam ir jānoskaņo prāts un sirds  uz jaunām un gaišām idejām, lai tās nāk viņa prātā un sirdī un modina dzīvei augstākos smadzeņu centrus. Par ko cilvēks domā – tas arī top.   

***
Katra ideja, kas nevar realizēties fiziskajā pasaulē, pieder augstākai pasaulei. Piemēram nemirstības ideja nevar realizēties uz zemes. Mīlestība tāpat nevar realizēties uz zemes. Mīlestība pieder Dieviškai pasaulei – augstu un neierobežotu dimensiju pasaulei. Tai pasaulē idejas ir vienmēr atvērtas. Piemēram hiperbola pieder pie tām idejām, kas paliek atvērtas fiziskajā pasaulē. Kad jūs saskaraties ar tādu ideju, jums ir bailes, ka nevarēsiet to realizēt. Bet tajā ir šādas idejas skaistums – tā paver cilvēkam mūžīgas darbības plašumu.
Katra ideja, kurai ir hiprebolas raksturs ir nemirstīga un katra ideja, kurai ir noslēgts darbības loks – ir mirstīga. Mažās idejas realizējas viegli, diženās idejas – grūti. Katrs spēj pacienāt ar pusdienām, kas nemaksā dārgi, bet ne katrs spēj izveidot cilvēka aci. Lai darinātu cilvēka aci ir vajadzīga matērija no četrdimensiju pasaules. 

4.februāris

...Arī jūs kādreiz esat bijuši spārnoti, kā eņģeļi, bet šodien esat zaudējuši šo spēju. Jūs esat kā tie putni, kas vairs nelido, bet bēg pa zemes virsmu. Taču bija laiks, kad arī tie bija spārnoti. Lai atjaunotu zaudēto, jums ir jāpatur prātā, lūk, kāda doma: skolnieka spēks ir tajā, ka viņš spēj uztvert faktus to savstarpējā saistībā un veselumā, nevis izmētātus katru atsevišķi. Skolnieka spēks ir tajā, ka viņš prot saglabāt iekšējo saikni ar dzīvību un viņa apziņas veselumā. Skolnieka spēks ir mīlestības uz Dievu un tuvāko īstenojumā. 
  
***
Var lasīt ne tikai pēc sejas līnijām, bet arī pēc krāsām, kas ir ap cilvēku. Piemēram, ja cilvēks uztur sevī kādu augstu cēlu garīga rakstura izjūtu, ap viņu pieaugs maigi rozā krāsa. Jo zemāka rakstura kļūst izjūta, jo krāsa pamazām satumst. Pieredzējis gaišreģis lasa krāsas kā grāmatu. Daži lietas redz, citi – uztver tās intuitīvi. Katrs cilvēks var attīstīt savu intuīciju, just, “priekšnojaust” to, kas notiks. Gandrīz visiem cilvēkiem līdz zināmai pakāpei piemīt priekšnojauta. Un nav tāda cilvēka, kas netiktu brīdināts par to, kas viņu gaida.    
 

5.februāris

Jums ir vajadzīga tāda zinātne, kurā starp parādībām pastāv iekšēja, saprātīga saikne. Šāda zinātne jūs darīs brīvus.

***
Vai pastāv absolūta brīvība? Pēc dažu filozofu domām – pastāv, pēc citu domām – nepastāv. Jautājums par brīvību ir līdzīgs jautājumam par sfēras formu. No ārēja viedokļa sfēra ir iz-liekta, no iekšēja viedokļa – ie-liekta. Ja kāds zinātnieks pēta sfēru no ārēja viedokļa, viņam būs viens spriedums par to. Ja cits zinātnieks to pēta no iekšienes, viņam par to būs cits spriedums. Arī par cilvēka brīvību – pastāv dažādi viedokļi. Tas, kurš pēta cilvēku no ārienes, saka, ka cilvēks nav brīvs. Tas, kurš pēta cilvēku no iekšienes saka, ka cilvēks ir brīvs.

6.februāris

Cilvēks var būt pilnīgi brīvs tikai tad, kad kopā ar viņu, tai pašā virzienā
darbojas virkne saprātīgu būtņu, kas viņam palīdz, bet – arī viņš tām palīdz. Kad cilvēks kaut ko vēlas gūt, viņam ir jāsaprot, ka tad, kad radīja pasauli Dievs arī viņu tajā paredzēja. Tā domājot, cilvēks gūs to, ko vēlas. Bet ja nolemj, ka viņš ir pats par sevi, ka viņš piespiedīs citus ar savu gribu – cilvēks nonāks pretrunā ar sevi un apkārtējo vidi un zaudēs savu brīvību.
...Pastāv cilvēki, kuru rīcībā ir nauda, nami, bet viņi katru mirkli dzīvo bailēs ka kaut ko nezaudē. Jeb arī kāda var būt brīvība tajā, ka cilvēks dzīvo bailēs no nāves, kas tam ir priekšā?
 
***
Šodienas kultūra, kurā arī jūs ieņemat savu vietu, ir grūtas sievietes stāvoklī, kurai ir jādzemdē. Viņa mokās – tādēļ visi cilvēki ir ļoti nervozi. Visi cilvēki  jūt ka notiek kaut kas īpašs, bet nezina kas tieši notiek. Kas notiek mājā, kurā dzimst bērns? – Visi ir satraukti. Ko viņi gaida? – To, ka piedzimst jaunais, kas ievedīs cilvēci jaunā pasaulē, diženu ideju, diženas mīlestības pasaulē.

7.februāris

Ir jāzina, kas ir garīga dzīve, ko tā pauž.
...Skolnieka spēks, ticīga cilvēka spēks ir viņa dvēseles iekšējā saiknē ar Dievu un viņa apziņas modrībā. Kad cilvēks nav kungs pār savu apziņu, pie mazākās iekšējās cīņas, pie mazākā pārbaudījuma tas visu zaudē ko apguvis. Garīgā dzīve ir tā, kurā apziņa nepārtrūkst ne pie kādām cīņām un pārbaudījumiem. Lai uzzinātu kāds cilvēks ir garīgs un kāds ir fizisks – nolieciet viņus pārbaudījumos. Kamēr cilvēki iet pa līdzenu ceļu, tiem iet labi. Bet ja tos noliekat uz nelīdzena, bedraina ceļa, kas pilns ar šķēršļiem, garīgais cilvēks iet labi, viegli un neklūpot. Kādēļ? – Tādēļ, ka viņš redz. Bet fiziskais cilvēks klūp, krīt un sitas. Kādēļ? - Tādēļ, ka viņam nav gaismas sevī.  

***
Ja reiz cilvēks ir nācis uz zemes, tam ir sakars ar visu cilvēku apziņu. Un lūk cilvēkam vismaz uz mirkli ir jāspēj radīt saikni ar visu cilvēku apziņu. Ja cilvēks spēj apzināti izveidot šo saikni, viņš spēj tai pasaulē kad to vēlas. Par tādu cilvēku sakām, ka viņš ir pabeidzis savu evolūciju. Bet par to, kas to nespēj apzināti sakām, ka viņam ir daudz darba uz zemes – jādodas no šejienes un atkal jāatgriežas, kamēr nepabeigs savu evolūciju... Kamēr cilvēki ir uz zemes, tiem ir grūti saprasties, jo tie dzīvo laikā un telpā.  Katrs vēlas īpašus apstākļus, īpašu iekārtojumu, daudz vietas, vēlas izplesties, lai neviens viņu nenomāc. Bet kad cilvēki ieiet garīgajā pasaulē kā dvēseles, tie visi kopā var savākties tādā telpā kā rieksta čaumala, un pat tad paliks brīva vieta. Dvēselei ir tā priekšrocība, ka tā var kļūt pavisam sīka, bet var kļūt liela kā visums. Tā ir māksla, esot uz zemes, izveidot saikni ar citu cilvēku dvēselēm.
 
8.februāris

Kad cilvēks klūp un krīt, tas liecina, ka viņš neredz šķēršļus, ko neredzamā pasaule nolikusi viņam ceļā. Lai nekluptu ir vajadzīga redze, iekšēja apziņas gaisma. Kas krīt un klūp, tas staigā aizvērtām acīm. Ko darīt cilvēkam, lai iegūtu redzi? Viņam jāvēršas pie Kristus kā tam aklajam, kas sauca: “Apžēlojies, par mani Dāvida dēls!” Šī cilvēka aklums nebija tikai fizisks, bet arī garīgs. Pie jebkādiem dzīves apstākļiem, cilvēkam ir jālūdz, lai veras vaļā viņa acis, lai spētu redzēt iekšēji.... Ja cilvēka apziņa nav modra, saprātīgās būtnes noliks viņa ceļā tādus šķēršļus, kas viņu piespiedīs domāt, strādāt un mācīties. Tā viņš sapratīs, kas viņam trūkst un kā var gūt garīgu gaismu.

***
Spēcīgs ir tas cilvēks, kam ir saikne ar citu cilvēku dvēselēm – kā tuvākajiem. Jo lielāks ir dvēseļu skaits, ar ko esat saistīti, jo jūsu apziņa ir neievainojamāka, atmiņa – spēcīgāka. Cilvēka panākumi ir atkarīgi no dvēseļu skaita, ar kurām viņš ir saistīts. Kad mūziķis spēlē, viņa panākumi ir atkarīgi no publikas, kas viņā klausās. Jo vairāk mūzikas cienītāju ir publikas vidū, jo vairāk mūziķis iedvesmojas. Ir gadījumi, kad mūziķis vai dziedātājs ir pilnīgi izgāzies, tādēļ ka publika viņu nav sapratusi, kā rezultātā nespēja viņu iedvesmot. Tam, kas dzied vai spēlē publikas, vai viena klausītāja priekšā, ir jābūt mīlētam. Mīlestībā ir koncentrēta visu saprātīgo būtņu apziņa, kas ņem dalību cilvēka dzīvē un viņam palīdz. Pietiek, ka viena dvēsele jūs mīl, lai jūs tiktu stiprināti jūsu dzīves grūtībās. Un iedomājieties, kas var notikt ar cilvēku, ja nevis vienas dvēseles, bet neskaitāmu dvēseļu mīlestība ir vērsta uz cilvēku. Viņš var kļūt gan mūziķis, gan mākslinieks gan dzejnieks un zinātnieks. Viss, ko viņš vēlas var tikt sasniegts. 

9.februāris

Jūs domājat, ka nav par jums attīstītākas būtnes. Cilvēks šodienas stāvoklī nebūt nav dabas augstākā izpausme. Pasaulē tagad ienāk tādi cilvēki kādus jūs vēl neesat redzējuši. Kāda ir patreizēja attiecība starp cilvēku un dzīvnieku, tāda būs attiecība starp jauno cilvēku un patreizējo cilvēku. Jaunais cilvēks, aunā kultūra, kas patlaban ienāk pasaulē nes maigumu, plastiskumu un tīru domu. To sauc par sesto rasi.

***
 Iedomājieties, ka kāda būtne virzās pa taisni – līniju, kurai ir viena dimensija. Ja šī sastop savā ceļā šķērsli, tai ir jānovirzās perpendikulāri – augšup,  virzienā, kas veido divas dimensijas. Tā ir metode, kuru cilvēks var likt lietā attiecībā pret savām domām.. Ja cilvēks sastop šķērsli vai pretestību savām domām, viņam ir jāpārvietojas augstākā vidē. Ja viņš nonāk augstākas domāšanas pasaulē, viņš ir brīvs no pretrunas.
Pirmkārt šķērsļi pastāv materiālajā pasaulē, kur iespējas ir ierobežotas. Te idejas nerealizējas acumirklī kā ideju pasaulē. Ideju pasaulē cilvēks var vienā mirklī sasniegt to, ko vēlas, bet lai to realizētu materiālajā pasaulē ir vajadzīgs laiks. Šodienas pasaulē ir lietas, kas ir neiespējamas, bet mūžībā katram ir iespējas sasniegt savus ideālus. Tā kā cilvēks nevar realizēt savas vēlmes vienā dzīvē, tādēļ ir paredzētas daudzas dzīves. Daudz reižu cilvēks nāk uz zemes, kamēr realizē savas vēlēšanās un gūst pilnību.
 
10.februāris
 
Ja gaiss nav jūsu brālis, ja ūdens nav jūsu māsa, ja Zeme nav jūsu māte un ja Saule nav jūsu tēvs – jūs nevarat augt.

***
Lai ko jūs apgūtu, esiet kā bērni: uzskatiet, ka tikai uz brīdi esat zinātnieks vai slavenība, ka, rītdiena atnesīs pavisam jaunas zināšanas un pavisam jaunu zinātni. Skaistais cilvēka dzīvē ir iespējā katru dienu mācīties, arvien gūt kaut ko jaunu. Ja cilvēks sāk uzskatīt, ka viņš ir liels un dižs, ar lielām varenām idejām un zināšanām – cilvēks zaudē impulsu tālākam darbam. Lai ko jūs iemācītos un lai cik zināšanas iegūtu, uzmaniet, lai nezūd bērnišķīgais jūsu raksturā.

11.februāris

 Dzīves skaistums ir nesaprotamajās lietās. Kādas lietas ir nesaprotamas? – Patiesi lielas. Piemēram, pastāv liels prieks un lielas bēdas. Tie izraisa pretēju reakciju. Liels prieks ir cēlonis lielām bēdām, lielas bēdas ir cēlonis lielam priekam...
 
***
Jūs redzēsiet, ka dvēselē un garā nav nekādu pretrunu. Pretrunas pastāv tikai cilvēka prātā un sirdī. Kādēļ dzīvē rodas pretrunas, to neskaidrošu, bet juma jāzina, ka starp divām pretējām idejām un divām pretējām izjūtām vienmēr dzimst brīvība. Šai ziņā pretrunas ir nepieciešamas, lai cilvēks iegūtu savu brīvību.
 
12.februāris

Mūsdienu garīgie un reliģiozie cilvēki vēlas nonākt kontaktā ar neredzamo pasauli. Viņu vēlēšanās ir laba, bet viņi nav sagatavoti tai pasaulei, nespēj to izprast. Ko jūs sapratīsiet, ja, piemēram, vienlaicīgi ieslēgsiet desmit radioaparātus, no kuriem viens uztver Angliju, otrs – Ameriku, trešais – Vāciju utt, jūs dzirdēsiet dažādu balsu un skaņu haosu, bet neko nesapratīsiet. Lai kaut ko saprastu, cilvēkam ir jābūt augstāk par pārejošām lietām. Pirms cilvēks nonāk līdz augstākai garīgās pasaules kultūrai, viņš ies cauri pārejošai, zemākai kultūrai, kurā viņu gaida lieli pārbaudījumi un kārdinājumi. Lai to visu izturētu, no cilvēka tiek prasīts stingrs raksturs un noturīga morāle. Kā rīkojas bērns, ja māte viņu atstāj vienu istabā, kurā ir daudz saldumu un augļu? Bērns var tūkstots reižu solīt mātei, ka neaiztiks saldumus bez atļaujas, bet – bērns paliek bērns. Tik un tā padosies kārdinājumam. To pašu var teikt arī par cilvēku.
    
***

13.februāris

Mūsdienu cilvēki tiecas uz jaunām idejām.
Tā ir dabiska tieksme - jaunais uzlabos viņu dzīves apstākļus, jaunais izmainīs cilvēku roku līnijas. Izmaiņas sākumā notiks astrālajā pasaulē, kurā prāta un sirds līnijas ir paralēlas, bet pēc tam - fiziskajā pasaulē, kurā vienmēr ir lielākas vai mazākas novirzes. Taču līniju novirzes neliecina, ka plūsmas, kas tās ir izveidojušas, nav paralēlas. Ja atsakāmies no to paralelitātes, mums ir jāatsakās no to saprātīguma. Tas nav iespējams. Saprātīgums ir pirmais spēks ar kuru darbojas Daba, bet novirzīšanās ir neizbēgams process fiziskajā pasaulē. 

***
Veicot novērojumus nesteidzieties izdarīt secinājumus. Kad ēsat izdarījuši mēginājumu virkni, tikai tad varat secināt. Jums ir jāzin, ka visos likumos, kas attiecas uz zemes dzīvi, vienmēr pastāv kādi izņēmumi. Un šiem izņēmumiem ir savi cēloņi. Bet izņēmumi nenozīmē, ka likums nav spēkā.

14.februāris

Šodien daudzi cilvēki ir uz zemes kā Diženā Dievišķā universitātē, bet ne visi ir tajā kā studenti.
Uz zemes ir daudz skolu, kas ir veidotas pēc Dievišķās universitātes līdzības, bet ieejot tajās cilvēks redz starpību ar Dievišķo. Visas tās ir sagatavošanās kursi patiesajai, mūžīgai Universitātei. 
 
***
Es nevēlos, ka jūs nonākat pretrunā ar savu parasto dzīvi. Šī dzīve izriet no zemākās smadzeņu daļas, bet es skaru jaunas cilvēka dzīves puses, kas saistītas ar augšējās smadzeņu daļas funkcijām. Šajā smadzeņu daļā tiek celts kaut kas jauns. Kāds saka, ka viņš ieiet jaunā dzīvē, tādēļ pasaule viņu vairs neinteresē. Nē jums jādod pasaulei to, kas uz pasauli attiecas. Kristus saka, ka jādod Ķeizaram, to, kas Ķeizaram pienākas, bet Dievam, to, kas Dievam pienākas. Ko ņēmāt no pasaules, atdodiet pasaulei, ko ņēmāt no Dieva – atdodiet Dievam. Šai ziņā ir jābūt gudriem. Kas attiecas uz pasaules paražām, jūs varat tās ievērot, nekļūstot tām vergi. Arī zinātnes uzskatus varat izmantot, nekļūstot tiem vergi. Paražas ir radītas cilvēkam, nevis cilvēks  paražām, zinātne ir radīta cilvēkam, nevis cilvēks – zinātnei.
 
15.februāris

Saka, ka lai lietas taptu cilvēkam ir jādomā. Tā nav. Lietas notiek tikai tad, kad doma kļūst par dzīvības nesēju. Kristus saka: es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Ar vārdu „ceļš” ir domātas visas zinātnes savāktas vienkopus; ar vārdu „patiesība” – mērķi, kuriem zinātnes seko; ar vārdu „Dzīvība” – to Sākotni, kas izmanto gan zinātnes, gan to mērķus. Kamēr cilvēks neizprot dzīvību un dzīvi viņš nevar saukties par dabas bērnu. Kad viņš sāk to saprast, viņš pamazām noformējas, no putras kļūst par stingru ķermeni, kas spēj izturēt ārējus apstākļus. Dzīvību ir jāienes zinātnē, lai lietas kļūtu tādas, ka no tā parādās ūdens. Jūs teiksiet, ka tās ir fantāzijas. Nav fantāzijas, tā ir realitāte. Ūdens simbolizē dzīvību. Tātad katrai lietai ir jāsatur sevī dzīvība. Ja lietās nav dzīvības – tās neko nav vērtas. Visiem cilvēkiem ir nepieciešama dzīvība. Lai ko aizskartu – lai no turienes plūst dzīvība. 

***
Visums ir dzīvs! Un visam tajā ir jāapzinās šī dzīvība! Viss tajā dveš svaigumu! Ja tev ir šāda apziņa, lai kur tu ietu, katrs tev dos ceļu, lai tu to turpini tālāk. Kad jūs ceļotat pa zemi, ir gluži pretēji, uz katras robežas jūs aptur, pārbauda, izkrata jūsu somas, vai jūs nevedat kaut kādas vērtības. ...Ja cilvēks ir attīrījies un atbrīvojies no zemes ierobežojumiem, viņš var uzņemties ceļojumu Dievišķajā pasaulē.

16.februāris
 
Savā attīstības ceļā, cilvēks virzās no izjūtu līmeņa – domāšanas līmenī, proti, prāta pasaulē. Cilvēks, kuram domāšana ir nepieciešamība – dzīvo prāta pasaulē. Viņam, piemēram, lasīšana – ir kā maize. Pārstājot lasīt vai mācīties, viņš izjūt lielu enerģijas zaudējumu līdzīgi barības trūkumam. Laupīt cilvēkam prāta barību nozīmē sagādāt viņam ciešanas. Citāds ir cilvēka stāvoklis, kas nav nonācis līdz domājošai dzīvei. Remdējis izsalkumu un slāpes, viņš saka: man nekas vairāk nav vajadzīgs. Pietiek ja dzirdu no viena, no otra - kas notiek pasaulē,  vairāk man nevajag. Bet tas, kurš interesējas par cilvēka un visu dzīvo būtņu attīstību, lasa ne tikai sarakstītās grāmatas, bet tiecas lasīt pēc avotiem, akmeņiem, kokiem un lapām. Dzīvajā Dabā ir daudz grāmatu un cilvēkam ir jāatveras tām, lai tās spētu saprast. Nākotnē, kad cilvēki sāks izmantot sesto sajūtu, tie lasīs Dabas grāmatas, sapratīs tās un izmantos.

***
 Pēc evolūcijas likuma, ir jāsāk ar mazām idejām un pamazām jāiet uz lielajām, no tuvākiem priekšmetiem – uz tāliem. Tikai šādā virzībā ir gaidāmi kaut kādi guvumi. Evolūcijas procesā, kustība notiek no mazā – uz lielo, bet involūcijas procesā, pretēji – no lielā uz mazo. Involūcijas procesā Gars apgūst to, kā lielais attiecas pret mazo, bet evolūcijas procesā – kā mazais attiecas pret lielo. 


17.februāris

 Kad cilvēks baidās? Kad  saistās ar kādu objektu ārējā pasaulē. Iedomājieties, ka esat uzkāpuši augtu kalnos – piecu, sešu tūkstošu metru augstā virsotnē. Vieta, kurā jūs atrodaties ir šaura, un zem jums dziļš bezdibenis. Jūs paskatāties lejā un jūs pārņem šausmas. Doma par bezdibeni jūs baida. Kādēļ nevarat justies kā lidotāji, kas lido milzīgā augstumā un nebaidās, ka var nokrist? No skolnieka tiek prasīta valdīšana pār sevi.
Cits iet pa kalniem, bet baidās no čūskas, kas var iedzelt. Čūska nav spēcīgāka par cilvēku. Pietiek aizsūtīt tai savu domu, lai tā satrūktos – čūska baidās no cilvēka skatiena un bēg. Tā ir bīstama tikai tad, ja tai uzminat, tikai tad čūska dzeļ.
Un paturiet prātā, ka pasaulē pastāv kāds saprātīgums, kas seko visam, un kura dēļ nenotiek nejaušas vai patvaļīgas lietas.

***
Dzīvē, priekšmetiem un parādībām ir dažāda izteiksme, atkarībā no vietas, no kuras cilvēks uz tiem raugās. Cēlums vieniem ir kroplība otriem; kas iekārdina vienu, iedveš drosmi otrā. Šis likums pastāv visur Dabā. Kad vieni ceļas, citi – nolaižas. Ja celšanās apstāsies, apstāsies arī nolaišanās.

18.februāris

Kādēļ vienas kalnu virsotnes ir augstākas, citas zemākas – tā ir vesela filosofija. Augstās virsotnes – tie ir dinamiski centri. Virsotnes ir spēku rezervuāri, kas nākotnē tiks izmantoti. Kalnu virsotnes ir saistītas ar Zemes centru un vienlaicīgi ar Sauli. Vienlaicīgi tie ir pumpji, kas izvelk netīrumus. Ja esat neapmierināts un uzkāpjat augstā virsotnē, jūsu neapmierinātība izzudīs un jūs atgriezīsieties atjaunots un svaigs. Ielejā cilvēks jūtas nospiests, saspringts, bet ja uzkāpj kalnos – neapmierinātība pazūd. Ja jūs lauvu, tīģeri vai citu plēsoņu pacelsiet četru, piecu tūkstošu metru augstumā, tas pilnīgi izmainīsies, kļūs rāms un pilnīgi nekaitīgs.

***
Jātiecas uz Veselumu, kurā ietvertas visas dzīvās būtnes – uz Dievu. Ja mīlēsiet Veselumu, mīlēsiet arī daļas. Veltiet visu savu mīlestību, visu uzmanību kokam, nevis lapām un zariem. No koka labklājības, ir  atkarīga katras lapas un zara labklājība.
 
19.februāris

Daži jautā vai viņi viens otru pazīs tai saulē. Ja starp jums ir mīlestība – jūs viens otru pazīsiet.
Bez mīlestības cilvēki nevar viens otru pazīt. Mīlestība  – tas ir pamats, un tas attiecas, kā uz šo, tā arī uz to pasauli. Tas, kam ir mīlestība, pazīst cilvēkus – gan iekšēji, gan ārēji. Tas, kam nav mīlestības – tos pazīst tikai ārēji.
 
***
Zinātnieki runā par ķīmiskiem, fizikāliem un vēl citiem elementiem, bet ir vēl kaut kas. Piemēram, ķīmiķi saka ka ūdeni veido ūdeņradis un skabeklis, attiecībā divi pret vienu, saka, ka ūdeņradis un skābeklis ir gāzes, pie tam ūdeņradis deg, bet neuztur degšanu, turpretī skābeklis nedeg, bet uztur degšanu. No tiem iegūtais ūdens – gan pats nedeg, gan arī degšanu neuztur. Un lūk, ir vēl kāds trešais elements, kuru satur ūdens. Tā ir dzīvība. Tādēļ saka, ka ūdens ir dzīvības simbols.

20.februāris

 Mūsdienu cilvēki Mīlestībā ir nonākuši līdz tam, ka, runāt par Mīlestību var, bet likt Mīlestību lietā – nevar. Cilvēks saka, ka otru mīl, bet ja šis otrs ir parādā naudas summu, viņš liek mīlestību sānis un saka: mīlestība ir kaut kas viens, bet parāds – kaut kas cits. Parāds ir jāatdod.
Iedomājieties, ka es teikšu tiem, kam ir parādā, lai piedod savus parādus. Kas notiks? – Nabagie, kas ir parādā, bet nevar samaksāt – iepriecināsies, bet bagātie, kas nevar saņemt parādu – paliks neapmierināti.
Tā kā runājam par mīlestību, es tās vārdā saku: Tie, kas mīl Dievu un kam ir ko dot, lai maksā savus parādus. Un tiem, kas mīl Dievu un kam ir ko ņemt –
lai piedod parādus! Tas ir viens no mīlestības likumiem. Jauna kultūra prasa cilvēkus, kas ir brīvi no vecajām došanas-ņemšanas attiecībām.
  
***
Intuīcija ir ielikta katrā cilvēkā, bet to ir jāattīsta vingrinājumos un mēģinājumos. Piemēram, sakoncentrējieties un pasakiet vai jūsu draugs atrodas mājās. Sakoncentrējieties un skatieties, kāda doma uzplaiksnīs  pirmā. Tad aizejiet un pārbaudiet, vai viņš ir mājās. Jeb arī, saņēmuši vēstuli, paturiet to kādu laiku rokās, pēc tam piespiediet to pierei, sakoncentrējaieties – vai atklājas tās saturs? Vai vienkāršāk, piegājuši pie pastkastes, vai varat zināt, tā ir pilna vai tukša? Ja tajā kaut kas ir, jūs sajutīsiet saules pinumā siltumu. Ja tukša, sajutīsiet tukšumu.  

21.februāris

Mūsdienu cilvēki runā par Mīlestību, liek to lietā, bet negūst rezultātus. Kādēļ? – Dažiem ir lieli kanāli, pa kuriem plūst mīlestības strāva, bet šīs bet šī mīlestības strāva ir vāja. Citam ir daudz mīlestības, bet viņa kanāls ir šaurs un saspiests, kā rezultātā kanālā notiek plīsumi un mīlestības strāva izplūst ārā. Gan vienā gan otrā gadījumā cilvēki ir neapmierināti gan ar savu gan ar tuvāko mīlestību, un nonāk vilšanās stāvoklī. Kas tiem jādara lai labotu stāvokli? – Jālabo kanāli. Pirmajiem ir jāizveido šauri kanāli, atbilstoši savas mīlestības spēkam, lai citi nemaldinās viņu mīlestībā. Otrajiem - ir jāpaplašina savi kanāli, lai tie neplīst un mīlestība nezūd.
Pirmos sauc par materiālistiem, otros - par garīgajiem.
Materiālistu maldi ir tajā, ka laižot mīlestību pa plašiem kanāliem, tie domā, ka pati mīlestība arī augs. Vēlāk tie redz, ka mīlestība neaug, toties rēķini par kanāliem – aug.
Ekonomiskā ziņā - garīgie ir gudrāki, jo tērē mazāk līdzekļu kanāliem, bet viņi nedod plašumu savai mīlestībai. Viņi vēlas paust savu mīlestību, bet tā kā viņiem nav - ne metožu, ne līdzekļu, lai paplašinātu mīlestības kanālus, viņi ir spiesti samierināties ar to, kas ir viņu rīcībā.
 
***
Jākļūst klusam kā ūdens spogulis, lai Dievs atspoguļotos. Ja Viņš mūsos neprojecējas, mēs nespējam celties. Ja Dieva tēls mūsos neatspoguļojas, mēs tādi arī paliekam. Tādēļ ir jābūt tīram, lai Dieva tēls atspoguļotos.
Miers un tīrība, tie ir divi priekšnoteikumi tam, lai Dieva tēls mūsos atspoguļojas.

22.februāris

Lai iegūtu mīlestību, skolniekam ir jāzina kādu ūdeni lietot un kā to lietot. Ūdens ir dzīvības nesējs. Ja cilvēks lieto ūdeni, kas ilgāku laiku stāvējis istabā vai netīrā atmosfērā, šis ūdens var kaitēt viņa gremošanas sistēmai un asinsrites sistēmai. Bet ja cilvēks dzer tīra kalnu avota ūdeni, viņš uztver tā dzīvības enerģiju, kas labvēlīgi ietekmē viņa organismu. 

***
Kad ūdens vārās, dzīvības enerģija, magnētisms atbrīvojas, un cilvēkam tos ir vieglāk uzņemt. Interesanti, kā Saprātīgā Daba tīra ūdeni. Kad ūdens izgaro, kad tas ceļas augstākos atmosfēras slāņos, tas sadalās ūdeņradī un skābeklī. Tādējādi notiek tā pilnīga atjaunošanās. Pēc tam ūdeņradis un skābeklis caur elektrību  atkal savienojas. Ūdens mirst un atdzimst – tāpat notiek arī ar cilvēku, kad tas atjaunojas. Cilvēkam ir jāpārveido savs organisms.
 
23.februāris
 
Katrai dzīvai būtnei tiek dots tik mīlestības, cik tai ir vajadzīgs. Kad kāds saka, ka  viņš nav neviena mīlēts, tas nozīmē, ka viņš nesaņem mīlestību no tiem no kā  gaida mīlestību. Viņš ir  mīlēts, bet – no tiem, no kuriem neko negrib.
Svarīgi ir cilvēkam tikt mīlētam un svarīgi, ka cilvēks tiek mīlēts.
Bet no kā – tas nav svarīgi.

***
Kad cilvēka jūtās ir vairāk ūdens nekā vajadzīgs, viņš kļūst “aukstasinīgs”.
Par tādu cilvēku saka, ka viņam ir auksta sirds, ka, viņš ir līdzīgs zivij.
Kad kāds saka, ka nespēj mīlēt, viņš garīgajā pasaulē ir zivs. Lai izietu no šī stāvokļa, viņam ir jāvairo siltums savā organismā: no zivs stāvokļa jāpārvēršas par putnu.

24.februāris

 Kad jums ir astoņdesmit gadi jūs sakāt, ka esat veci un noguruši. No kā noguruši, un kas ir astoņdesmit gadi? Zeme astoņdesmit reizes ir apgriezusies ap Sauli – tā ir strādājusi, taču, Zeme nav nogurusi, bet – jūs esat. Jūs līdzināties mušai stāstā, kurā muša sēžot uz vērša raga nopūšas, ka ir nogurusi visu dienu arot lauku. Vērsis ir tas, kas ir gan lauku aris gan mušu nēsājis.
 
***
Mīlēt kādu – nozīmē sasilt. Ja cilvēks izmērītu, piemēram – roku, kad viņš nemīl un kad viņš mīl, viņš konstatētu starpību – kad viņš mīl viņa roka izplešas. Šī izplešanās ir miroskopiska, bet tā ir reāla. Savukārt, labais cilvēkā ienes apmierinātību. Kad dara labo, cilvēks apmierina savu iekšējo izsalkumu. Kad cilvēks nonāk pie patiesības, viņš sajūtas brīvs. Kamēr nav iepazinis patiesību cilvēks dzīvo ierobežojumā. Tātad: patiesība atbrīvo, labais – apmierina, bet mīlestība izpleš.

25.februāris
 
 Cilvēks ir līdzīgs mucai, kuras dēļi – ir orgāni, kas kopā veido vienu veselumu. Ārpusē darbojas noteikti ierobežojumi un likumi – tās ir mucas stīpas. Vidējā visplatākā stīpa veido mucas ekvatoru. Virs un zem šī ekvatora, atrodas pa piecām stīpām – pieciem likumiem, kas satur dēļus un ļauj tiem veikt darbu. Kādēļ piecas stīpas ir virs un piecas zem centrālās stīpas? – Lai turētu līdzsvaru. Ja mucas dibeni ir labi piestiprināti, stīpas labi savilktas, muca nežūst. Kāda muca žūst? – Bez-ideju muca. Kāda muca ir bez-ideju muca? – Tāda, kurā nav satura. Lai kas tas būtu, šis saturs tai neļauj žūt, veidoties plaisām, kur var iekļūt gaiss sākties sadalīšanās un pūšana. Turklāt cilvēkam ir jābūt līdz augšai pilnam ar šo saturu, nevis tikai līdz pusei, jo Daba necieš tukšumu. Un lūk, labais cilvēks, ir cilvēks, kas ir līdz augšai pilns ar saturu, bet sliktais – tāds, kas nav pilns līdz augšai.   

***
Kad kāds saka, ka viņam nav mīlestības, viņš nesaka patiesību. Mīlestība ir katrā dzīvā būtnē un ja kāds to nav izpaudis, tas nozīmē, ka viņam trūkst  apstākļu, lai to paustu. Kamēr kviešu grauds ir klētī – tas nemīl, bet kad to iesēj, tam ir apstākļi izpausmei. Ja sāk izpausties, tas sāk mīlēt. Bet kamēr vēl nav sācis dīgt, grauts ir pakļauts ciešanām.

26.februāris

 Laime – tas ir divu dvēseļu saplūsmes rezultāts. Kur notiek šāda saplūsme, tur ir laime. Kur tā nenotiek – laime neeksistē. Tur ir pārejoši garastāvokļi un noskaņojumi, kas pēc kāda laika zūd. Bet patiesa laime – nezūd. Laimīgais nevar būt nabags, nevar būt nejēga. Vai var būt nabags, nejēga tas, kas ir saplūsmē ar Garu? Viņš var izmantot Dabas bagātību un zināšanas, tāpat kā savas. Laimi var iegūt tikai cilvēks, kas īsteno Mīlestības likumus...
Lai cilvēki mīlētu, viņu starpā ir jābūt iekšējai saplūsmei. Bez šīs saplūsmes nav mīlestības un nav laimes.

***
Visi cilvēki runā par mīlestību un visi cieš kad zaudē mīlestību. Tā nav mīlestības zaudēšana – bet, apstākļu zaudēšana, kuros mīlestība var izpausties...

27.februāris

Dažs apgalvo, ka tikko viņš palūdz ko Dievam, Dievs uzreiz viņam atbild. Tie ir tukši apgalvojumi. Tas liecina, ka cilvēks pats sevi ir iedomājies augstu tikušu. Ir cilvēki, kas nelūdz, bet Dievs viņus uzklausa. Cilvēkam nepietiek tikai lūgt, lai Dievs viņu uzklausītu. Izziniet dzīvi, vērojiet ceļus, kurus iet cilvēki, lai sev izskaidrotu, kādēļ vieni cilvēki lūdz bet viņu lūgšana netiek pieņemta. Kādēļ otri cilvēki, lūdz un viņu lūgšana tiek pieņemta. Un visbeidzot, kādēļ trešie nelūdz, un neskatoties uz to viņu darbi sakārtojas.  

***
Cilvēks var brīvi kustēties uz zemes virsmas. Zivs var brīvi kustēties ūdenī. Bet putns – brīvi kustēties gaisā. Ja cilvēks, zivs, putns būs spiesti kustēties vidē, kas tiem ir pilnīgi sveša, tie būs pakļauti lielām ciešanām.

28. februāris

Daudzi noliedz idejisku dzīvi, jo uzskata, ka tā ir sapņu un ilūziju dzīve. Bet ilgās ir jēga un tām ir nozīme. Cilvēks dzīvo, kamēr ilgojas. Ja pārstāj ilgoties un sapņot, arī dzīve pārstāj. Kamēr ilgojas, cilvēkam ir impulss strādāt, kaut ko uzņemties, veikt lielas lietas. Kad ilgas mirst, cilvēks sāk teikt, ka tam nav jēgas un citam nav jēgas un sāk domāt par nāvi.

***

Līnija, pa kuru kustas ūdens ir līkn, jo ūens savā ceļā sastop daudz šķēršļu. Vai šī līkne var iztaisnoties?  - Jā, tad Jums jāizcērt klintī tunelis. Ja Jusu ceļā stāv desmt cilvēku, kas jūs nemīl, vai jūsu trajektorija būs taisna līnija? Pat ja ceļš ir ideāli taisns, jūs tik un tā veidosiet līkni. Ja ceilvēks dzīvē veido līkni, viņam sev ir jāatbild, kādēļ viņš to dara. Viņs to dara tādēļ lai izvairītos no sķēršļiem. Arī domu kustības tapat veido līknes.

29. februāris
    
Kad cilvēks uzņem neatbilstošu savam organismam barību, viņš cieš. Kad uzņemtā bariba neasimilējas organismā, viņš cieš. Kad barība ilgāku laiku uzturas kuņģī, nepārstrādājoties tajā veidojas toksīni, kas iznēsājas pa visu organismu un saindē asinis.
Tāpat arī cilvēka sirdī mēdz uzkrāties nerealizētas vēlmes, kas nevar tikt asimilētas, kā rezultātā veidojas astrāli toksīni. Un kad cilvēks aizkavē sevī domas, kas ilgāku laiku nevar realizēties, par cik smadzenes tās nevar asimilēt, veidojas mentāli toksīni.
Tā – mūsdienu cilvēki cieš no fizisku, astrālu un mentālu toksīnu uzkrāšanās. Šie toksīni ir pirmais mikrobu – slimību izraisītāju vairošanās apstāklis.