Sākumlapa / Astroloģijas Raksti / Astroloģijas pamati / Par Jupiteru

ASTROLOĢIJAS PAMATI

09. MAR

Par Jupiteru

Par Jupiteru
Jupiters Saules sistēmā ir vislielākā planēta, tādēļ šķiet gluži dabiski, ka astroloģijas simbolismā ar Jupiteru ir saistīti „lielumi” un to novērtēšanas spēja – kritēriji, mērauklas un koordinātu sistemas, kuras mēs izmantojam, lai noteiktu lietu nozīmi.

Jupitera ietekmes sfēra ir visai plaša, ne velti, senajā indiešu astroloģijā ar Jupiteru saistīja ar dzīves skolotāja figūru – guru. Jo Jupiters izpaužas gan abstraktā līmenī: cilvēka priekšstatos par pasauli vispār, gan arī pilnīgi konkrētās darbībās, kurās jāizvērtē prioritātes. Un kad mēs pieņemam šādu, nevis tādu lēmumu, mēs sakam: tas ir svarīgāk.
Tieši Jupiters ir galvenais nākotnes plānotājs, nevis Saturns, kā reizēm uzskata. Saturns ir reālists, bet nākotne ir nereāla – kur tā ir? – Tās nav. Reāla ir tagadne. Jupiters vairāk ir nevis plānotājs, bet perspektīvas uzturētājs, viņš rada nākotnes vīzijas, izvirza mērķus un vadlīnijas. Un te ir Jupitera robeža – tālāk visu konkretizē, pamato un apstiprina Saturns, balstoties pagātnes pieredzē. Ar gadiem, jo vairāk atslābst Jupiters, jo jūtamāks kļūst Saturns. Saturna nozīmes pieaugumu, vienkāršā cilvēkā mēs redzam tajā, ka cilvēks mazāk plāno, vairāk kavējas pagātnē – Saturns ir vēsturnieks. Citiem vārdiem, jo vairāk sāk dominēt Saturns, jo vecāks cilvēks kļūst.

Jupiters ir ne vien vislielākais, bet arī “vislabākais”, proti, viņš saistīts ne vien ar lielumiem, bet arī ar labumiem.

Jupiters ir saistīts ar nākotnes mērķiem, un ne vien ar mērķiem, bet arī ar līdzekļiem.

Jupiters ir ceļrādis, taču viņš ir saistīts ne vien ar “ceļu”, bet arī ar ceļa izdevumiem.

Jupiters ir dāsns, viņš gādā labumus un līdzekļus, tādēļ senajā astroloģijā viņu sauca par „lielo labdari”.

Jupiters ir vērsts nākotnē, tādēļ ar to saistīts ir ceļa simbolisms, ko varam rast reliģijā, mitoloģijā, filozofijā, proti, gribam vai ne, mēs kaut kur ejam. Un mūsu ceļam ir jēga un nozīme, jo tajā mēs mainamies – attīstamies un pilnveidojamies. Un tie ir svarīgi Jupitera atslēgas vārdi: izaugsme, attīstība un pilnveidošanās, jo nekas nestāv uz vietas. Ja reizēm tā šķiet - tā ir ilūzija, gaitu, virzību, attīstību ir iespējams aizkavēt, bet nevar apturēt.

Jupitera fiziskajiem izmēriem ir vairākas interesantas astroloģiskas nozīmes. Jupiters liek skatīt pasauli vertikāli. Viņam kaut kas vienmēr ir augstāk un kaut kas zemāk. Neatkarīgi no cilvēka pārliecības vai reliģiskās piederības – pašā virsotnē vienmēr ir priekšstats par visaugstāko un vislabāko, lielāko un svarīgāko, kam visa priekšstatu hierarhija tiecas pakārtoties. Neatbilstība starp priekšstatu līmeņiem (gluži kā valstī) nevar būt pārāk liela, citādi visam jāsabrūk.

Cilvēku (tāpat kā dažādu citu būtņu) priekšstatu sistēmas atšķiras. Priekšstati par to, kas ir augstāk un zemāk nav vienādi, tāpat arī par to – kas labs un kas slikts. Tie mēdz atšķirties reizēm tikpat krasi kā vilka un avs priekšstati. Skaidrs, ka tas, kas šķiet labs vilkam, nešķiet labs aitai. Arī priekšstati par attīstību reizēm atšķiras tikpat ļoti, cik Raiņa ideja „mainies uz augšu!” atšķiras no ļaundabīga audzēja idejas par attīstību. Arī Jupitera pilnveidošanās ideju – viens interpretē kā nemitīgu apguvi, cits – kā pieņemšanos miesās.

Beinsa Duno izmanto attīstības metaforu, kas šķiet vissuzskatāmāk raksturo normālu cilvēka attīstību. Viņš salīdzina cilvēku ar koku, kam ir zemes un virszemes daļa. Zemes, sakņu daļa, ir saistīta ar fizisko pasauli, kurā cilvēkam jāattītās, tajā gūstot noteiktu dzīvības enerģijas – prānas daļu. Virszemes daļa pauž augstākās jūtas, domāšanu, dvēseli un garu, kas nodrošina cilvēkam otru pusi dzīvības enerģijas. Par normālu Beinsa Duno sauc abu pušu: sakņu un stumbra – attīstību, pateicoties abām, cilvēks var pastāvēt gan fiziskajā, gan arī augstākās pasaulēs, jo lūk, Dievs nedala pasauli garīgajā un materiālajā. Šodien šī ideja vairs nešķiet oriģināla.

Kādā sarunā ar skolniekiem Beinsa Duno apskata vēl kādu struktūrmodeli, kuru veido četras cilvēka pamatdaļas. Latviski tās būtu jātulko kā „Vecās Derības daļa”, „Jaunās Derības daļa”, „Taisnā daļa” un „Skolnieka daļa”. Katra no tām ir saistīta ar noteiktu organisma daļu, un katra diktē cilvēkam savu pasaules uztveri.

 „Vecās Derības daļa” pauž gremošanas sistēmu, „Jaunās Derības daļa” – elpošanas sistēmu, „Taisnā daļa” – galvas smadzeņu priekšpusi un „Skolnieka daļa” – galvas smadzeņu virspusi, ko idieši sauc par tūkstoš ziedlapu lotosu. Un, tā kā katra šī daļa pasauli uztver atšķirīgi, arī izpratne par attīstību tām ir atšķirīga: „Vecās Derības daļa” ir pārņemta ar fizisko pasauli, un tai attīstība nozīmē ekspansiju tajā un materiālās labklājības vairošanu par visām varēm. „Jaunās Derības daļa” cīnās ar savtību un zemāko dabu kopumā. Un attīstība tai nozīmē zemākās dabas upurēšanu (krustā sišanu) augstākajai. „Taisnā daļa” cilvēkā nevis grēko, bet kļūdās, tai piemīt saprāta vara. Un attīstība tai nozīmē saprāta pilnveidošanu. „Skolnieka daļa” ir tā, kura dzīvo garīga ceļa realitātē. Tai attīstība nozīmē cilvēka garīga ķermeņa attīstību. Tātad katram no četriem minētajiem cilvēka blokiem ir savs attīstības vektors.

Ja pievēršamies Jupitera sociālajām lomām un izpausmēm, der atcerēties indiešu tradīciju, kurā ir četras sabiedrības grupas: brahmaņi – garīdznieki, kšatriji – kareivji, vaišjas – tirgotāji un šūdras – fiziskā darba ļaudis. Šīs četras daļas mēs atradīsim arī mūsdienu sabiedrībā. Brahmaņu Jupiters izpaužas kā filozofs, garīdznieks, zinātnieks, jutrists, pasniedzējs. Kšatriju Jupiters izpaužas virsnieka, vienības komandiera, ģenerāļa lomās. Vaišju Jupiters ir tirdzniecības vadītājs, prečzinis, sagādnieks (pārdevējam ir Merkura loma). Šūdru kastā Jupiters izpaužas strādnieka lomā.

Katrai no šīm sabiedrības grupām ir sava vērtību sistēma un būtiski ir tas, ka tās savā starpā vienmēr ir pretrunā. Jo kareivja prioritāte ir varonība, intelektuāļa – izzināšana, tirgotāja – peļņa, strādnieka – „savs kakts”.

Jupiters ir planēta, kas saistīta ar varu. Vara nav viengabalaina, tas ir saliktenis, kurā bez Jupitera piedalās vēl trīs planētas – Saule, Saturns un Plutons. Saule ir enerģijas ģenerators, iedvesmotājs un jebkurā pasākuma gars. Saturns pauž to varas aspektu, kas uztur stabilitāti, piemēram kontroles orgāni un birokrātija. Plutons, kā neredzama planēta piešķir harismu – to neredzamo varu, kas liek vārdam kļūt par īstenību. Bet Jupiters ir, tieši vadītājs, proti, tas, kurš ved – stūrmanis. Stūrmanis zina, vai arī uzdodas, par tādu, kas zina, jo pastāv Jupitera meli, tieši tāpat kā Merkura meli (abi valda pār pretējām zīmēm). Precīzāk: Merkurs – melo, bet Jupiters – maldina.

Savtība, godkārība vai alkatība – ir citi jupiteriski netikumi, kas liek vest citus neceļos, sagrozīt lietu nozīmes, vai arī pūst burbuli – radīt iespaidu par sevi, kas neatbilst īstenībai, pārspīlēt savu nozīmi. Taču burbulim neizbēgami jāplīst. Tātad Jupitera ziņā ir cilvēka novērtējums. Pret to mēs visi esam loti jūtīgi. Novērtējumam ir ne tikai emocionāla nozīme (attieksme), bet arī enerģētiska – no tā ir atkarīs atalgojums.  Tādēļ gan dzīvnieki gan cilvēki cenšas piešķirt sev svaru, celt savu pašvērtību. Ar Jupiteru, piemēram, ir saistītas personvārdu palielinošās vai samazinošās formas, kuru uzdevums ir arī vairot vai mazināt cilvēka „svaru”. Ļoti uzskatāmi tas ir krievu kultūrā, kur cilvēku var nosaukt par Sašku, Sašu, Aleksandru vai par Aleksandru Sergejeviču Puškinu. „No Jupitera” ir tituli, goda nosaukumi un statusi, kas nāk klāt vārdam: tādas un tādas akadēmijas goda loceklis, tādu un tādu zinātņu doktors, tādas un tādas nozares čempions, tādas un tādas prēmijas laureāts, tāda un tāda ordeņa kavalieris utt.

Pastāv dabiska pretruna starp Jupiteru un, piemēram, Neptūnu, kas Zodiakā izpaužas 90° leņķī starp Strēlnieka un Zivju zīmi. Parasta situācija: jo vairāk viena, jo mazāk otra. Šai pretrunai ir risinājumi, bet to meklējumi ir pilnīgi individuāls cilvēka darbs ar sevi. Šai ziņā mēs varam novērot pretrunu starp mīlestību un cieņu; starp augstprātību un vajadzību „tikt pieņemtam”; arī starp “piederēt” un “būt”.
Piemēram, godkārībai (Jupiters) ir svarīgi lielumi, mīlestībai (Neptuns) – sīkumi.

Cieņa palielina, mīlestība – samazina. Cieņa prasa distanci – novērtējums iespējams tikai no zināma attāluma. Tieši tādēļ vispilnīgākais cilvēka vērtējums rodas tad, kad viņš aiziet, cik vien tālu var, un tas ir - vispār no dzīves... Arī priekšmeta vērtību mēs pa īstam apzināmies tikai tad, kad zaudējam.

Turpretī mīlestība prasa tuvumu. Mīļvārdi tuvina un mazina. Tautasdziesmas ir pilnas ar pamazināmajiem vārdiem (Dieviņš, Saulīte, Mēnestiņš)

Parasti – jo vairāk Jupitera, jo mazāk Neptūna. Bagātības parastās pavadones ir vientulība un skaudība, nevis mīlestība.

Organismā Jupiters ir saistīts ar taukaudu veidošanos.

Problemātisks Jupiters veido uzslāņojumus, kas kļūst par “blīvi” starp cilvēku un pasauli (vai augstāku pasauli). Tādēļ biežāk iznāk tā, ka, jo vairāk cilvēks kaut ko gūst, jo vairāk attālinās un mazāk mūs dzird. Arvien grūtāk ir viņam tuvoties, viņš kļūst neaizsniedzamāks, jo uzturas sava “olimpa” augstumos. Viņa jūtām tagad ir dzelzs durvis ar signalizāciju, sargsuņiem un apsardzi.
Šādu pat “blīvi” Jupiters var izveidot arī starp sevi un Dievu, tieši tādēļ teikts, ka kamielim ir vieglāk iziet caur adatas aci...