Sākumlapa / Astroloģijas Raksti / Astroloģijas pamati / Astroloģijas vēsture

ASTROLOĢIJAS PAMATI

06. OKT

Astroloģijas vēsture

Astroloģijas vēsture
Cik gadu ir astroloģijai?
Atbildēt uz šo jautājumu ir gandrīz neiespējami. Jau sensenos laikos cilvēki zināja ļoti daudz. Viņi jutīgi reaģēja uz dažādām dabas parādībām un mācēja novērot to ietekmi uz cilvēkiem. Senajā Ēģiptē un Grieķijā, Mezopotāmijā un daudzās citās senajās valstīs pastāvēja vesela ezotērisku - tātad slepenu - zinību sistēma, ko pārvaldīja tikai izredzēti iesvētītie - priesteri. Šīs zināšanas, pie kurām pieder ari astroloģija, bija tik slepenas, ka tās nedrīkstēja pat pierakstīt. Skolotājs māceklim tās nodeva tikai mutiski, tomēr, par laimi, ar laiku šis nosacījums vairs netika ievērots.

Pastāv dažādas, pat ļoti pārgalvīgas versijas par astroloģijas rašanās laiku.Piemēram, Hērodots apgalvoja, ka Senās Ēģiptes priesteriem zināšanas astroloģijā bijušas jau pirms 11 tūkstošiem gadu. Savukārt Porfirija darbos ir norādes uz to, ka Babilonijas priesteri pārvaldījuši astroloģijas zināšanas jau pirms 30 tūkstošiem gadu. Cicerons astroloģijas izcelsmi uzskatīja par vēl senāku - vismaz 470 tūkstošus gadu vecu, bet Epigēns domāja, ka tā pastāvējusi jau pirms 720 tūkstošiem gadu.
Grūti ir noteikt arī to, vai senie astrologi zināšanas savai darbībai ir smēlušies no viena avota vai astroloģija katrā zemē attīstījusies neatkarīgi. Senie zinātnieki astroloģiju uzskatīja par universālu atslēgu, kas atklāj Visuma noslēpumus.
Astroloģija ir medicīnas, matemātikas, ģeometrijas, bioloģijas, astrometeoroloģijas un daudzu citu zinātņu šūpulis.

Astroloģijas dzimtene

Astroloģija Mesopotāmijā
Mūsdienās pieejamie dati vēsti, ka astroloģijas sākumi ir meklējami mūsdienu Irākas teritorijā, ko senatnē, 5000-3000 gadu pirms mūsu ēras, sauca par Mezo-potāmiju jeb Divupi. Tieši Mezopotāmijas teritorijā tika uzcelts slavenais Bābeles tornis un uzbūvētas slavenās pilsētas Babilona un Ūra. Pirms simtiem tūkstošiem gadu senie šumeri ieradās Mezopotāmijā. Viņi radīja rakstību, kas tiek uzskatīta par vienu no senākajām pasaulē, uzcēla zikurātus - augstus torņus, kas vienlaikus kalpoja par graudu glabātavām, tempļiem, administratīvām ēkām un zinātniskām observatorijām. 3. gadu tūkstotī p. m. ē. šumeru apdzīvoto teritoriju pakāpeniski iekaroja dažādas tautas; pēdējie iekarotāji - persieši - sāka pārņemt šumeru kultūras un zinātnes sasniegumus. Babilona kļuva par Tuvo Austrumu galvaspilsētu un sava politiskā un ekonomiskā stāvokļa dēļ ietekmēja visas kaimiņos dzīvojošās tautas.

Mezopotāmijas priesteri - astrologi, vērojot debesis, iemācījās pareģot notikumus, kam bija liela nozīme cilvēku dzīvē: lietus periodu iestāšanos, upju pārplūšanu, komētu parādīšanos, Mēness un Saules aptumsumus. Savus novērojumus priesteri ķīļu rakstā pierakstīja uz māla plāksnītēm. Ievērojamākie Babilonijas astrologu sasniegumi ir mums tik labi pazīstamā 12 zvaigznāju Zodiaka ieviešana, Saules-Mēness kalendāra 19 gadu cikla izveidošana un perioda, ko sauc par sarosu jeb atkārtošanos, atklāšana. Šis laika periods norāda Saules un Mēness aptumsumu atkārtošanās secību.

Milzu uzplaukumu astroloģija piedzīvoja 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras - tieši kopš tā laika astrologus sāka saukt par haldejiem.
Iekarojumi, jo īpaši - Maķedonijas Aleksandra karagājieni, pielika punktu Babilonijas civilizācijas attīstībai. To sāka izspiest hellēniskā kultūra. Tomēr Babilonijas zinātne - astroloģija - neizzuda. Tā pārcēlās uz Seno Ēģipti, Grieķiju, Indiju, Persiju - līdz pat
Ķīnai austrumos un Jukatanai rietumos. Ir zināms, ka maiju ciltīm lielākā daļa valsts svētku notika augustā - Lauvas zīmē, kas saistīta ar valsti un varu, bet upurēšanas ceremonijas tika veiktas novembrī - Skorpiona zīmē, kas ir nāves simbols.

Astroloģija senajā Ēgiptē
Par seno ēģiptiešu astroloģiju līdz mūsdienām ir nonākušas visai skopas ziņas. Viens no svarīgākajiem zināšanu avotiem par tiem laikiem ir senie papirusi, kas sarakstīti starp 2. un 3. gadu tūkstoti p. m. ē. un ir veltīti aptumsumu skaidrošanai. Viens no pazīstamākajiem Senās Ēģiptes astroloģijas zinātnes pieminekļiem ir "Grāmata par zvaigžņu kustību". Grāmatas teksts ir iekalts dievu Ozīrisa un Seta tempļu griestos. Ramzesa II piemiņas kompleksā Tēbās uz sienām ir attēloti zvaigznāji, planētas un debesu dievības. Par visu zvaigznāju un planētu māti senie ēģiptieši uzskatīja dievieti Nutu, bet par Saules dievu - Ra. Nedaudz vēlāk, Vidējās valsts periodā, ēģiptieši īpaši pielūdza piecas Saules sistēmas planētas - Jupiteru, Saturnu, Marsu, Merkuru un Venēru. Veicot arheoloģiskos izrakumus faraonu Ramzesa VI, Ramzesa VII un Ramzesa EX kapenēs, kas bija celtas Jaunās valsts periodā, pētnieki atrada unikāla zvaigžņu pulksteņa attēlu, ar kura palīdzību priesteri noteikuši laiku naktī. Dienā senie ēģiptieši laiku noteica pēc saules pulksteņa.

Tikai daudz vēlāk līdzās astronomijai Senajā Ēģiptē attīstījās arī praktiskā astroloģija. Ir pieņemts uzskatīt, ka pirmie ēģiptiešu horoskopi parādījās 38. gadā pirms mūsu ēras, tomēr to pamatā nebija astroloģiskie aprēķini, bet gan dievību pareģojumi, jo senie ēģiptieši ticēja, ka tās ierodas pie jaundzimušā un pareģo viņa likteni. Viens no nozīmīgākajiem seno ēģiptiešu astrologu darbības virzieniem bija labvēlīgo un nelabvēlīgo dienu kalendāra sastādīšana. Šo dienu izskaitļošana bija tieši saistīta ar ēģiptiešu pielūgto dievību dzīvi.
Astroloģijas attīstību Ēģiptē Aheme-nīdu periodā būtiski ietekmēja Me-zopotāmijas astroloģija. Astrologu pamatuzdevums šai laikā bija sagatavot politiskās prognozes. Astrologu sniegtā informācija tika turēta stingrā slepenībā.

Hellēņu periodā, pēc tam kad Maķedonijas Aleksandra armija sagrāva Ahe-menīdu valsti, sāka attīstīties zinātniskā astroloģija. Šai laikā astroloģija sāka izplatīties tautā ārpus priesteru šaurā loka. Hellēniskās astroloģijas centrs piecus gadsimtus bija Ēģiptes Aleksandrija, ko 332. gadā p. m. ē. nodibināja Maķedonijas Aleksandrs. Nozīmīgu ieguldījumu tā laika astroloģijas attīstībā ir devuši Serapions, Aleksandrijas Pāvels (viņš ir uzrakstījis vienu no populārākajām astroloģijas mācību grāmatām) un Tēbu Hefestions, astroloģijas grāmatas "Apo-telesmātika" autors. Aleksandrija tika nodibinātas pazīstamas gnostiķu skolas, kuras popularizēja ideju, ka viss uz Zemes notiekošais ir nesaraujami saistīts ar zvaigžņu stāvokli.

Sengrieķu astroloģija
Slaveno grieķu Dēmokrita, Aristoteļa, Eratostena, Arhlmēda, Hiparha un
daudzu, daudzu citu ieguldījums astroloģijā ir milzīgs, un katrs no viņiem šīs zinātnes attīstībā ir devis kaut ko neatkārtojamu. Galvenā grieķu problēma agrīnajā periodā bija izpratne par
pasaules izcelšanos un tas uzbūvi, aplūkojot to kā vienotu veselumu. Grieķu zinātnieki savos darbos izmantoja gan pašu novērojumos, gan gadsimtu gaitā iegūtas datus. Tieši grieķiem radās doma, ka zeme ir apaļa, tika izveidots klasiskais kosmosa modelis, turklāt, pētot debesu spīdekļus, grieķi izdarīja visai interesantus atklājumus ari mūzikas teorijā, un tie savu nozīmi nav zaudējuši ari mūsdienās.

Būtisks grieķu zinātnieku uzdevums bija kalendāra precizēšana, Mēness kalendāra saskaņošana ar faktisko Saules gadu (ar to bija saistīti vairums reliģisko rituālu un svētku). Līdz mūsdienām nonākušie avoti liecina, ka ar to nodarbojušies astronomi Metons un Ektemons. Cits tālaika zinātnieks, Kindas Eidoks, risinot astronomiskus uzdevumus, izveidoja kopējo proporciju teoriju. Eikllds zinātniskajā darbā "Parādības" izskaidroja elementāro sfērisko astronomiju. Aristarhs, izmantodams personīgos novērojumus, centās noteikt debesu ķermeņu aptuvenos izmērus. Arhimēds bija pirmais, kas izveidoja planetāriju - sfēru, kura griežas un kurā ir ierīkots mehānisms, kas Jauj atkārtot Mēness, Saules un piecu planētu kustības. Hiparhs diezgan precīzi aprēķināja attālumu no Zemes līdz Mēnesim. Seleiks atklāja bēgumu un paisumu atkarību no Mēness stāvokja. Eratostens precīzi noteica ekliptikas slīpumu.

Klaudijs Ptolemajs, kura darbi ir saglabājušies līdz mūsdienām, izveidoja matemātisku teoriju par planētu kustību ap nekustīgo Zemi. Kopā ar teoriju par Saules un Mēness kustību tā iekļāvās viņa ģeocentriskajā pasaules sistēmā un turpināja attīstīties. Klaudija Ptolemaja darbs "Tetrabibloss" jeb "Četras grāmatas" ir sistemātisks traktāts astroloģijā un gadsimtiem lietota daudzu paaudžu astrologu rokasgrāmata.

Literatūra.
1.  Вайсберг В. А. Лекции по астрологии. - Москва: Цаи, 1992.
2.  Граф Вронский С. А. Классическая астрология. - Рига, 2004.
3. Дубровская 0. Н. Краткая история астрологии. -РИПОЛ КЛАССИК, 2002.
4.  Клавдий Птолемей. Тетрабиблос - ТХО, Юпитер, Россия, 1995.

 

raksta pirmā publikācija žurnāla Astroloģijas Pasaule 2004.gada rudens numurā

 

(citējot nekautrējieties atsaukties uz www.astropolis.lv)