Sākumlapa / Astroloģijas Raksti / Astroloģijas pamati / Planētu principi...

ASTROLOĢIJAS PAMATI

13. OKT

Planētu principi...

Planētu principi...

Planētu principi, to funkcijas īpašības un maskas


Cilvēks nav vienā ķermeni savāktu orgānu apkopojums, cilvēks ir dzīvība - no dzimšanas līdz pat nāvei. Un šai dzīvībā ikvienam astroloģiskajam elementam ir sava nozīme. Lai labāk izprastu, kāda nozīme mūsu dzīvē ir planētām, paanalizēsim, kā ir veidotamūsu Saules sistēma (skat. attēlu).

 

 

No 10 planētām divas - Saule un Mēness - ir spīdekļi. Un tas vien jau rosina domāt, ka tiem ir lielāka nozīme nekā pārējām planētām.
Saule ir dienas, Mēness - nakts spīdeklis. Protams, Saule ir Saules sistēmas centrs, bet Mēness nav pat planēta - tas ir pavadonis, kas riņķo ap Zemi.
Tomēr mums Mēness ir gandrīz tikpat svarīgs kā Saule, jo mēs dzīvojam uz Zemes un Mēness mums ir vistuvāk, - tāpat kā ikviena cilvēka dzīvē mātei ir lielāka nozīme nekā visdižākajam ķēniņam.

Saule

Kāda ir Saules nozīme cilvēka dzīvē? Tāda pati kā Saules sistēmā...
Tā ir fiziskais centrs, kas ar savu gravitācijas spēku notur visas Saules sistēmas vienotību. Bez Saules planētas izkliedētos katra uz savu pusi. Bet Saule nav tikai centrs - tā ir arī gaismas un siltuma avots. Gaisma mums sniedz iespēju redzēt un apjēgt pasauli. Bet kas ir cilvēka iekšējā gaisma? Apziņa.
Un ar ko ir saistīts siltums? Ar cilvēka dzīvību un aktivitāti.
Tomēr atbilstoši līdzības principam arī cilvēkā ir jābūt savai Saulei, jo viņš taču ir Visuma līdzība. Tātad cilvēkā ir jābūt sākumam, kas vienlaikus ir arī apziņas un dzīvības avots un centrs - spēks, kas uztur viņa dzīvības un psihes veselumu. Domāšana, uztvere, emocijas, griba un rīcība ir savstarpēji saistītas tieši tāpēc, ka eksistē šis centrs. Kas ir šis mūsu centrs?
Tam ir dažādi nosaukumi, tomēr tie maz ko izsaka, kamēr mēs neizprotam, kā šis spēks mūsos izpaužas. Tātad mūsu dzīvības avots, mūsu apziņas gaisma, mūsu veseluma pamats ir mūsu "Es".
Bet kas ir "Es"? Kā cilvēks sevi apzinās?
Atteiksimies no definējumiem. Uz vienu minūti aizveriet acis, novērsieties no visa ārējā, izjūtiet sevi ķermenī, izjūtiet, ka jūs esat. Vai gan jums, lai sevi izjustu, ir vajadzīgi vārdi un definējumi?
Kad nav domu un nav emociju, kad esat nošķīries un atbrīvojies no ārējās pasaules, jūs nonākat saskarē ar savu centru. Tas arī ir "Es". To var dēvēt par individualitāti, par "Garu", par "patieso būtību", "Dievišķo sākotni". Tā apzīmēšanai ir daudz vārdu... Tomēr visu šo apzīmējumu jēgu var ietvert trīs jēdzienos: dzīvība, apziņa, veselums. Un, kamēr vien cilvēks eksistē, viņā ir šis "Es", šī savas esamības intuīcija.
Ikviens no mums apzinās, ka viņš eksistē, ikviens izjūt savu "Es". Un, ja es jūtu, ka "Es" esmu, tad beidzot varu sacīt: "Es domāju, es rīkojos, es eksistēju."
Šī "Es" izjūta savāc vienkopus visas manas funkcijas.
Es apzinos sevi kā kaut ko veselu - tā ir mana sevis apzināšanās, es eksistēju.
Renē Dekarts ir teicis: "Domāju, tātad esmu." Tomēr no okultisma viedokļa viņš, tā sacīdams, ir pieļāvis rupju kļūdu. Kā gan viņš zina, ka viņš domā? Varbūt tas, kurš domā, nav viņš, bet gan viņa kaimiņš...
Šī izjūta "esmu" arī ir sākotnējā - tai nav nekāda pamatojuma, tā ne uz ko nav balstīta - tā ir savas esamības intuīcija. Kāpēc es saku intuīcija? Tāpēc, ka tā ir vienīgā izjūta, ar kuru mēs pārdzīvojam savu esamību. Domāšana, emocijas, izjūtas, sajūtas un viss pārējais ir sekundārs attiecībā pret "Es" izjūtu.
Kamēr neesmu apzinājies savu "Es", es nevaru apzināties ne to, ko "domāju", ne arī to, ka "es eksistēju un rīkojos, es runāju, es klausos".
Kas ir tas, kas domā, rīkojas, klausās?
"Es". "Es" izjūtas pamatā nav ne domu, ne gribas, ne emociju, ne izjūtu, ne sajūtu.
Ar kādām īpašībām ir jābūt apveltītam šim mūsu esamības centram?
Ar aktivitāti... Tā ir tīri vīrišķa sākotne, absolūtais jan. Tas nav atkarīgs ne no kādiem spēkiem, bet, gluži pretēji, pats rada iespēju šiem spēkiem darboties - tas ir pašesošs. Tomēr ne pilnībā - tam noteikti ir kāds avots, kas nav redzams un atrodas "aiz skatuves"; šis avots neatrodas ne cilvēkā, ne viņa apkārtējā vidē. Tomēr, ja reiz šis centrs ir pašesošs, tātad tas arī pats rada, nevis uzņem, - tas ir pilnīgi patstāvīgs un ārējo spēku ietekmē nemainās.
Tātad ar šo centru, ar Sauli, ir saistītas tās cilvēka iezīmes, kas nemainās audzināšanas, izglītības, pārdzīvojumu u. tml. ietekmē. Tas attīstās pēc saviem iekšējiem likumiem - pēc sēklas likuma.
No zemē iekļuvušas ābola sēkliņas var izaugt tikai ābele - no tās nekad neizaugs ananass.
Tāpat nav iespējams mainīt cilvēka psihisko tipu - arī tam ir savi attīstības likumi. Cilvēks var atteikties no savas rīcības, no savas gribas, bet viņš nevar atteikties no sava temperamenta, no savas individualitātes.
"Es" ir individualitāte; ja tā mainās, cilvēks sairst.
Tātad Saule nosaka cilvēka temperamentu un ir viņa eksistences centrs.
Filozofi to dēvē par eksistenciālo centru. Tas nosaka cilvēka iekšējo pozīciju attiecībā pret ārējo pasauli un pašam pret sevi.
Atšķirībā no ikdienišķās uztveres tā ir cilvēka intuitīva izjūta par savu vietu pasaulē.
Tātad ar Sauli ir saistīts viss, ko cilvēks dara patstāvīgi. Tā ir viņa savdabības pamats. Tāpēc jebkura darbība, ko cilvēks patstāvīgi īsteno no savas Saules jeb sava centra, ir visneatkarīgākais spēks viņā - tā ir Gars. Tikai Garam var būt gribas brīvība.
Visu reliģiju pamatpostulāts ir cilvēka gribas brīvība. Un brīva griba var būt tikai Garam, jo tas nav atkarīgs no ārējiem spēkiem. Tam, kas ir atkarīgs no vides, no laika un apkārtējiem, brīvas gribas nevar būt. Toties Gars ir pirmavots, un viss pārējais cilvēkā ir atkarīgs no tā.
Tāpēc, ja runājam par gribas brīvību, tas attiecas uz Sauli, uz solāro sākumu cilvēkā.
Saule ir arī apziņas avots. Dzīvības, dzīvības enerģijas, dzīvības spēka un aktivitātes avots.

Mēness

Saulei galvenais ir "būt", Mēnesim - "dzīvot", "izdzīvot". Bet ko nozīmē izdzīvoti Tas nozīmē - laikus reaģēt, laikus palēkt malā, ja tev no aizmugures kāds uzbrūk, prast karoti iedabūt mutē, nevis tai garām, apģērbties, lai nenosaltu...
Tas ir vesels spēju un prasmju komplekss, kas palīdz cilvēkam pielāgoties videi, kurā viņš dzīvo.
Dzīves pamatkvalitāte ir adaptācija, prasme pielāgoties. To lieliski prot darīt amēba — cilvēks to dara sliktāk nekā amēba. Bet tas, ka mēs ar jums tomēr dzīvojam, nozīmē, ka esam iemācījušies nenosalt salā, nepārkarst karstumā un nenomirt badā.
Tātad Mēness vada visu mūsu pielāgošanās funkciju kompleksu un arī visu to, ko mēs, izmantojot šīs funkcijas, iegūstam.
Mūsu audzināšana un izglītība, kas ļauj dzīvot kopā ar citiem ļaudīm, mums palīdz izdzīvot, palīdz pielāgoties - tās visas ir Mēness funkcijas, jo ir saistītas ar dzīvības galveno īpašību — sociālās un bioloģiskās adaptācijas spēju.
Saule ir mūsu garīgais un psihiskas centrs, toties Mēness Saules spēkus izpauž dzīvē.
Mēness sākotne cilvēkā lieliski atbilst tiklab visām sociobioloģiskajām, kā arī biosociālajām teorijām.
Apgaismības laikmetā radās priekšstats par cilvēku kā par biosociālu mehānismu, kurš dzīvo kā bioloģiska būtne un pielāgojas bioloģiskajai un sociālajai pasaulei. Atbilstoši šiem priekšstatiem cilvēks ir kā neaprakstīta lapa-tabula rasa (lat.), un viss, ko viņš prot, ir izglītības, audzināšanas un apmācības rezultāts. Tāpēc arī tika uzskatīts, ka cilvēku var veidot kā mālu - ka viņu var audzināt un pāraudzināt.
Un, patiesi, cilvēkā ir kaut kas tāds, ko var veidot kā mālu - tas ir viņa Mēness pirmsākums.
Un tas, ko ne ar kādu iedarbību nav iespējams mainīt, bet var tikai salauzt un nogalināt, ir viņa Saules pirmsākums.
Saule ir patstāvīga, bet Mēness pielāgojas mijiedarbībai ar ārējo pasauli. Un harmonija cilvēkā veidojas kā divu sākotņu - vīrišķās, ar Sauli saistītās jan un sievišķās, ar Mēnesi saistītās in - līdzsvars. Tāpēc ikvienu mūsu darbību var sadalīt divās svarīgās sastāvdaļās:
pirmā - tas, kas no mums iziet; otrā - tas, kas ir reakcija uz ārējo pasauli, uz ārējo iedarbību.
Ja cilvēkam kāds gar acīm novicina roku, viņš noteikti samirkšķina acis - tas ir bioloģisks reflekss.
Visi dzīves procesi, kas uztur mūsu organisma eksistenci, ir lunāri. Savukārt solārie procesi nav saistīti ar reakciju uz ārējo pasauli - tie ir izprašanas, apjēgšanas procesi, intuitīvi impulsi.
Proti, cilvēkā ir divas sākotnes: pirmā atbilst Saulei, otrā - Mēnesim. Saules stāvoklis Zodiaka zīmē dzimšanas brīdī sniedz nemaināmās iezīmes, tas nosaka cilvēka temperamentu.

Solārās un Lunārās planētas

Līdz ar to visas planētas iespējams iedalīt divās grupās. Pirmajā ir Saules grupas planētas. Tās ir planētas, kas savā attīstībā izjūt tikai Saules iedarbību, to īpašības ir atkarīgas no temperamenta un individualitātes pamatīpašībām. Otrā planētu grupa, gluži pretēji, ir atkarīga tikai no Mēness.
Planētu iedalīšana grupās iespējama pēc to simboliem.
Vai atceraties, kā tiek apzīmētas septenera planētas?
Planētas, kuru grafiskajā apzīmējumā ir Saules aplis, ir solārās planētas. Tās ir Venēra un Marss.
Bet tās, kuru apzīmējumā Saules nav, toties ir Mēness disks, ir lunārās planētas - tās ir Jupiters un Saturns.
Bet Merkurs?
Ko darīsim ar to? Tā simbolikā taču ir gan Mēness, gan Saule!
Jā, tas vienlaikus ir gan Saules, gan Mēness "bērns". Tajā ir gan lunārais pirmsākums - kauss, gan solārais pirmsākums - aplis. Mēness kauss ir dzīvības simbols, kas ietver formā Saules enerģiju. Kauss ir tradicionāls mistisks simbols, kas nozīmē atsevišķu dzīvību. Kauss ir forma, un šķidrums tajā ir pati cilvēka dzīvība, dzīvības matērija.
Pagaidām mēs runājam tikai par redzamajām planētām. Kāpēc?
Tāpēc, ka cilvēka dzīvē redzamos notikumus nosaka redzamās planētas. Redzamās planētas pauž mūsu līmeņa attiecības.
Piemēram, man var būt personiskas attiecības, kontakti, saskarsme, kopējs darbs ar dažādiem cilvēkiem. Tomēr, lai kā es to varbūt vēlētos, attiecību un kopēja darba ar Krieviju man nevar būt. Mana mijiedarbība ar valsti (ja vien tā nav tīri garīga) notiek ar šo valsti personificējošu cilvēku - finansu inspektora, policijas priekšnieka un citu valsts ierēdņu - starpniecību. Tāpēc neredzamo planētu iedarbība cilvēka dzīvē izpaužas caur redzamajām planētām.
Lai tieši, kā pastāvīgu būtību uztvertu valsti, nāciju vai rasi, ir vajadzīgas cita veida spējas, piemēram, tādas, kādas piemita Daniilam Andrejevam, un šī saskarsme ir tīri garīga, tā nenotiek materiālajā pasaulē.
Redzamās planētas ir Saule, Mēness, Merkurs, Venēra, Marss, Jupiters, Saturns - tie ir galvenie spēki, kas darbojas mūsu dzīvē, un savu kvalitāti iegūst atkarībā no tā, kur un kā tie izkārtoti dzimšanas brīdī.
Piemēram, jo spēcīgāks kartē ir Marss, jo lielāka aktivitāte piemīt šim cilvēkam. Šo apgalvojumu var pārbaudīt ar konkrētām natālajām kartēm. Astroloģijā neko nevajag pieņemt noticot: tā ir zinātne, nevis reliģija. Visu astroloģisko apgalvojumu pamatā ir četrinieka princips. Jebkuram apgalvojumam ir droši jābalstās uz četriem pamatiem.
Kāds ir Zemes pamats?
Zeme ir prakse, individuālā pieredze; Ūdens - tradīcija, kolektīvā pieredze, Uguns - loģika; Gaiss - intuīcija.
Mēness griežas ap Zemi un ir Zemei vistuvākais debesu ķermenis.
Bet kas ir Zeme? Tā ir iemiesošanās vieta, vieta, kur mēs dzīvojam, tātad tā ir saistīta ar mūsu ķermeņa fizisko matēriju. Zemes aura, ko veido tās pavadoņa Mēness orbīta, ir apvalks, caur kuru iet visi impulsi, kas nāk no ārējas pasaules vai no iekšienes.
Tātad Mēness ir arī kontrolieris. Tas vada mūsu uzvedību. Mēness pielāgo mūsu uzvedību ārējās pasaules apstākļiem, tas pieņem signālus no ārienes un liek mums reaģēt uz ārējo pasauli. Tātad visu savu rīcību mēs varam iedalīt tādā, kas tiek iniciēta no ārienes, un tādā, kas tiek iniciēta no iekšienes.
Kas ir iekšējais centrs?
Šis centrs ir Saule, bet ārējie impulsi iet caur Mēnesi, kas uztver šos impulsus. Saule ir avots un centrs, Mēness - adaptācija.
No nule teiktā varam secināt, ka Mēnesim ir jābūt apveltītam ar spēju uzņemt, bet Saulei ne.
Zemes orbītas iekšpusē ir ne tikai Saule, bet arī Venēra un Merkurs. Tātad ar Venēru un Merkuru ir saistītas iekšējās funkcijas.

Iztēlosimies, ka esam pārvietojušies uz Sauli. No turienes raugoties, iekšējo planētu nav. Tāpēc no "Augstākā Es", no Gara skatījuma viss ir tikai ārējās izpausmes, "Es" ārējais apvalks. Bet no mūsu fiziskās būtnes viedokļa ir arī iekšējās funkcijas.
Viss, ko cilvēks domā vai jūt, citiem ļaudīm ir aizsegts, tas atrodas iekšienē. Ārpusē parādās tikai rīcība. Iekšējais ir saistīts ar iekšējām planētām, bet ārējā izpausme - ar trim ārējām planētām: Marsu, Jupiteru un Saturnu.
Mēness savā ceļā dalu laika atrodas Zemes orbītas iekšienē, bet daļu - ārpus tās. Tā funkcija ir saikne starp iekšējo un ārējo, tas raīda impulsu no iekšas uz āru un no āra ut iekšu.
Kāda ir Marsa funkcija?
Tas ir pirmā ārējā planēta, pirmā planēta ārpus Zemes orbītas.
Biežī tiek teikts, ka Marss ir griba. Tomēr cilvēkā ir nevis viena, bet gan septiņas dažādas gribas. Ar katru planētu it saistīta cha griba.
Griba, kas saistīta ar Mēnesi, ir dzīvotgriba. Cilvēks ar spēcīgi izteiktu Mēnesi var būt sociāli pasīvs, bet ārkārtīgi dzīvotspējīgs. Viņš nesalūst tā, kā, piemēram, Satutns, - nekādi sociālie apstākļi viņu nespēj salauzt.
Džekam Londonam ir stāsts "Dzīvotgriba". Šī stāsta varoņa vienīgā vēlēšanās ir- nokļūt līdz galam. Tā ir tipiska dzīvotgribas izpausme. Džeks Londons ir aprakstījis tieši Mēness tipu. Divi cilvēki iet pa līdzenumu, stāsta varonis iet otram pa pēdām. Tā ir pirmā iezīme: viņš nav līderis, bet gan tipisks "dzenamais" un šai pārī pārstāv sievišķo. Ko varonis dara, kad pārinieks viņu pamet? Viņš rīkojas atbilstoši sievišķās — Mēness tipa- uzvedības modelim: nedusmojas uz pārinieku, domā, ka tas nekur tālu nav aizgājis un pagaidīs. Viņš nepauž patstāvīgu aktivitāti, viņa vienīgais mērķis ir attast pārinieku. Un, atklājis, ka pārinieks ir miris, rāpjas vien tālāk, lai izdzīvotu. Viņam piemīt fantastisks instinktīvs sīkstums un neatlaidība, un viņš izdzīvo.
Viss stāstītais gan nemaz neatgādina gribu šī vārda ierastajā nozīmē, bet tā ir tieši Mēness griba - dzīvotgriba.
Džeks Londons ir sniedzis no astroloģiskā viedokļa visai precīzu varoņa raksturojumu.
Un, ja jūs sakāt, ka Marss ir gribasspēks, es jautāju, par tieši kuru gribu jūs runājat. Marss ir ārējā planēta, un ar to ir saistītas ārējas izpausmes. Pirmajai ārējai planētai ir jābūt saistītai ar cilvēka pirmo izpausmi. Marss ir aktivitātes spēks, iekšējā impulsa izpausmes spēks.
Ja impulss nāk no Saules, tā ir patstāvīga darbība, ja no Mēness - tā ir reakcija uz ārējiem apstākļiem.
Marss impulsu iemieso darbībā. Spīdekli, proti, gaismas un aktivitātes impulsa darbības avoti, ir tikai Saule un Mēness. Visas pārējās planētas sāk darboties tad, kad saņem impulsu no Saules vai Mēness.
Marsa iedarbība var būt reakcijas spēks vai patstāvīga rīcība, bet jebkurā gadījumā Marss ir izpausmes spēks. Neatkarīgi no tā, vai cenšaties "nepalikt parādā" vai pats esat līdis kauties, dūres jūs vicināt tieši ar šo spēku.
Gan tad, ja skrienat tādēļ, ka baidāties no vajātāja, gan arī tad, ja skrienat sacensībās, tā ir jūsu muskuļu sistēmas aktivitāte.
Spīdekļi darbojas ar planētu starpniecību, izmantojot tās kā instrumentus. Un darbība ir atkarīga gan no impulsa, kas nāk no spīdekļa, gan no planētas spēka.
Piemēram, Saule ir spēcīga, bet Marss - vājš. Šai gadījumā radošā enerģija ir liela, bet izpausmes spēks - vājš.
Kartē esošs apspiests vai vājš Marss veido tādu ļaužu tipu, kam ir grūti iecerēto iemiesot darbībā.

Vai pretējs piemērs: Marss it ļoti spēcīgs, bet Saule - vāja. Šāds cilvēks ir aktīvs, bet viņa darbošanās ir neefektīva vai haotiska. Planētu spēka salīdzināšana sniedz iespēju izprast cilvēka darbību.

Tātad Marss it sevis izpaušanas spēks. Ricības spēks un aktivitāte ir žests un vārds. Ar Marsu ir saistīta muskuļu sistēma un balsene.
Kā rodas vārds? Ir jābūt impulsam - Saulei. Ir jābūt, ko teikt, ir jāpārvalda valoda, jāsaprot, ko īsti tu vēlies pateikt, - tā ir Mēness un Merkura joma. Vārdā ir jāietver jūtas, intonācija - tas ir Venēras darbības lauks. Un, visbeidzot, ir jābūt balss saitēm, kas sniedz iespēju domu, jūtas un ideju pārvērst skaņā. Balss spēks un balss skaņas vibrācijas ir Marsa funkcija.
Ja kartē Marss ir apspiests, piemēram, ja Marsam ir spēcīga opozīcija, cilvēkam ir grūti izteikties, viņš ir klusētājs.
Arī žests ir rīcība, jebkuru rīcību var pārnest uz žestu, kustību, vārdu - par to atbild Marss. Tо mēs parasti saucam par gribu, aktivitāti un spēju rīkoties.

Venēra

Bet ar ko ir saistīta pirmā iekšējā planēta Venēra? Tā, tāpat kā Marss, ir Zemes kaimiņiene, tikai no iekšpuses.
Venēra ir pārdzīvojums, tās uzdevums ir stimulēt Marsu. Ja Marss rīkojas, Venērai ir jābūt par šīs rīcības iekšējo atbalstu.
Marss ir svira, ar kuras palīdzību es apvēršu pasauli, bet Venērai ir jābūt par atbalsta punktu. Marss darbojas, maina pasauli, to sagraudams vai radīdams, tas lauž vai cel. Venēra ir iekšējais balsts. Rīcība vienmēr ir saistīta ar izvēli. Tas, kurš rīkojas, izdara izvēli.
Es ņemu ābolu un sniedzu to jums, bet varēju taču to apēst pats. Es eju pa kreisi, bet būtu varējis iet pa labi. Jebkura rīcība ir saistīta ar izvēli, un Marss mums palīdz izvēli īstenot.
Bet kurš to paveic?
Izvēle ir atbalsts, un tas ir Venēras lauciņš.
Venēra saka: "Gribu!"- un Marss steidz to izpildīt.
Viņa saka; "Mīļais, es vēlos persiku..."
Jūs taču atceraties šo O. Henrija stāstu? Tā varonis - bokseris ir tipisks Marss: viņš skrien meklēt persiku un pēc visādām peripetijām un kautiņiem to arī atnes, bet viņa: "Mīļais, es labprāt apēstu apelsīnu..." Tā ir Venēra - maiga, koķeta jaunlaulātā. Talantīgi rakstnieki vienmēr realitāti raksturo astroloģiski precīzi.
Tātad vispirms ir darbība - vēlēšanās. Darbība rodas, ja mēs kaut kam dodam priekšroku, kaut ko vēlamies un izvēlamies. Tas man patīk, bet tas - ne; to es gribu, bet to - ne... Tas man ir pieņemami, bet to es nevaru pieņemt. To es mīlu, bet to - ne.
Venēra sniedz iespēju izvēlēties: tās ir mūsu aizraušanās, tas, kas mums patīk, tas, ko mēs gribam, ko mīlam.
Protams, vēlēšanās nav vienīgais rīcības avots, protams, ir arī ārējais spiediens.
Tomēr Venera ir iekšējā planēta - tā ir saistīta nevis ar to, kas piedzimst ārpusē, bet gan ar to, kas nāk no iekšienes.
Venēras simbolā nav lunārā pusmēneša, toties ir Saules aplis: Venēras izvēles pamatā ir individualitāte, proti, Saules temperaments.
Venēra intuitīvi izvēlas to, kas atbilst individualitātei, bet neatbilstošo atmet.
Tās izvēle izpaužas kā vēlme, kā tieksme, kā emocija - patika, mīlestība vai pretīgums.

tulkojis Simons Bizuns
raksta pirmā publikācija žurnāla Astroloģijas Pasaule 2006.gada vasaras numurā.

 

(citējot nekautrējieties atsaukties uz www.astropolis.lv)